Šīs grāmatas ikviens var atrast Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa” – vietā, kur personīgi stāsti sastop literatūru un kļūst par iedvesmu citiem lasītājiem.

Kuldīgas novada pašvaldības Restaurācijas nodaļas vadītāja Ilze Zariņa iesaka Karela Čapeka grāmatu “Dārzkopja gads”:

“Esmu kaislīga daudzlasītāja, uzaugusi un pat rotaļājusies ar grāmatām bibliotēkā, kurā strādāja mamma.

Tagad atslodzei cienu kriminālromānus. Nevairos no saturiski smagām grāmatām, tādām kā somu rakstnieces Sofijas Oksanenas darbi “Staļina govis” un “Attīrīšanās”, vai kā amerikāņu autores Hanjas Janagiharas aizrautīgi uzrakstītais romāns “Mazliet dzīvības”, kas manā pieredzē ir visemocionālākā, visskumjākā un visraudāmākā grāmata.

Taču ar Čapeka humoristisko “Dārzkopja gadu” iepazinos pavisam nesen un neparastā veidā.

“Dārzkopja gads” ir grāmata, kas rezonē ar mani. Tāpat kā maratons un restaurācija, tā arī dārzkopība ir mana aizraušanās.

Savā piecdesmit gadu jubilejā, pūšot kūkas sveces, es vēlējos veidot savu sapņu dārzu, jo, pēc izglītības un būtības būdama māksliniece, es tagad vēlējos krāsot ar ziediem.

Bērnībā gan domāju – pasarg dievs, dārza man nebūs nekad! Bet vēstījums kosmosā jāsūta precīzi, citādi tiek pie municipālā dārza.

Tā kā Kuldīgas Restaurācijas centrs atrodas 19. gadsimta ēkā, nolēmu, ka jāveido tai atbilstošs tradicionāls dārzs vēsturiskā vidē – 19. gadsimta stilistikā veidots dārza piemērs. Tāds mums tagad ir, bezgala skaists, sastādīts pirms diviem gadiem.

Pērn scenogrāfe Kristīne Abika, kurai arī ir dārzs Kuldīgas vecpilsētā, sarīkoja izstādi “Dārzkopja gads”, iedvesmojoties no Čapeka grāmatas.

Mūsu vecpilsētas dārzu stāsts ir izvērties nopietns.

Mēs ar “Eiropas kultūras galvaspilsētas Liepāja 2027” atbalstu īstenosim vairāku ciklu projektu ar nosaukumu “Vietas īpašais gars”.

Senie māju priekšdārziņi ir viena no Kuldīgas īpašajām vērtībām. Ar savu dārzu vēlējāmies kuldīdzniekus iedvesmot darboties.

Nu jau esam apkopojuši materiālus par vēsturiskajiem, senajiem Kuldīgas dārziem, un ir izveidots piecu vecpilsētas dārziņu pastaigu maršruts, iesaistot iedzīvotājus un profesionālu dārznieku, esam dārzu saimniekiem organizējuši lekcijas un ekskursijas, jo gribam vecpilsētā atdzīvināt mazdārziņu kultūru.

Šis maršruts tiks papildināts vēl ar citiem dārziem, jo īstā vecpilsēta atklājas tieši pagalmā.

Tikai no Kristīnes Abikas izstādes es uzzināju, ka ir tāda grāmata “Dārzkopja gads”. Brīnišķīga, maza grāmatiņa.

Man ļoti patīk, ka nosaukums ir tik adekvāti iztulkots – ka tas ir nevis dārznieka, bet dārzkopja gads. Tajā ir dārzkopja janvāris, februāris, marts – viss kalendārs.

Šī grāmata man liekas kā psiholoģiska atbalsta grupa dārza aprūpētājam.

Kad šķiet, ka nekas neaug un nekas nesanāk, tad atliek tikai pašķirstīt un paskatīties, ko es varbūt neesmu ņēmusi vērā.

Un tajā mirklī, kad dārzkopis sajūtas: “Jēziņ, kā man te viss ir aizaudzis!” vai “Man te nekas nav tā, kā es gribēju,” – tad var atkal palasīt “Dārzkopja gadu”.”

Liepājas Karostas mūzikas skolas direktore Aiga Tiltiņa iesaka Vizmas Belševicas autobiogrāfisko triloģiju “Bille”:

“Šī grāmata ir liela Latvijas kultūras vērtība. To bija izlasījusi mana meita, dēls un mamma, viņiem visiem tā ļoti patika, viņi visi to ieteica man izlasīt jau sen, bet es tādā kā pusaudža spītībā iecirtos – es nelasīšu to, ko lasa visi!

“Billi” es izlasīju tikai tad, kad mana mammīte, kādreizējā Liepājas Pedagoģiskā institūta pasniedzēja Ausma Grīnvalde aizgāja viņsaulē. Tad es to izdarīju viņai par godu.

Mamma dzimusi 1930. gadā, Vizmas Belševicas laikabiedre. Mamma mēdza teikt, ka šī grāmata ir gluži kā par viņu. Mamma bija latviešu un aizrobežu literatūras pasniedzēja, mums mājās bija milzums grāmatu,

bērnībā es biju īsts grāmatu tārpiņš un tiešām lasīju grāmatas pat ar spuldzīti zem segas.

Šovasar man sanāca vairāk būt mājās un mierā, “Billi” pārlasīju vēlreiz un tā pa īstam sapratu, kāpēc šī grāmata bija tik svarīga manai mammai. Tajā ir faktiski viņas bērnība, viņas laiks.

Es noliku Billes – Vizmas Belševicas – bērnības fotogrāfijai blakus savas mammas bērnības bildi. Viņas pat ir līdzīgas: lielās acis un īsi nogrieztie matiņi.

Grāmata mammai bija kļuvusi ļoti personiska. Tagad – arī man. Gan par okupācijas gadiem, gan par to, kā sākās karš, gan par to, kā ģērbās, ko ēda, kā juta pasauli.

Gan par stingro mammu, kura bija spiesta vilkt visu ģimenes dzīves smagumu, un bērnam neatlika mīļuma.

Tad es padomāju, kādos apstākļos augu es un auga mani bērni… Tas viss liek vairāk novērtēt to, kas mums ir, bet to īsti saprot tikai tad, kad kaut ko atņem.

Tagad “Bille” atkal sasaucas ar mūsdienām, jo arī mūsu dzīves fonā ir karš, tas elpo pakausī.

Grāmata ir diezgan skumja. Man šķiet, manas mammas un Vizmas Belševicas paaudzei kopumā piemita ļoti liels depresijas vai melanholijas, vai smaguma nospiedums raksturā no grūtās bērnības uz visu mūžu.

Kara šausmas, nenormālā taupīšana, katru lupatiņu nogludināt un nolikt skapī, ja nu vajadzēs – tas viss bija iedzīts līdz kaulu smadzenēm, uz mūžu. To es sajutu arī savā dzīvē, un tikai tagad es to sāku saprast.

Rakstniecei Vizmai Belševicai ir ļoti skaista valoda, viņas teksts ir brīnišķīga bagātība.

Katrs grāmatu uztver citādāk. Manai meitai tā nešķita tik drūma, viņa izcēla tieši grāmatā aprakstītās humoristiskās situācijas. Viņa sacīja, ka grāmatā paticis itin viss.”

Būvpētnieks un Tāšu muižas saimnieks Juris Zviedrāns iesaka izlasīt Johana Volfganga Gētes romānu “Gara radinieki”:

“Lai gan Gētes 1809. gadā sarakstīto un publicēto autobiogrāfisko darbu dēvē par laulības romānu, turklāt par tādu, ar kuru pasaules literatūrā aizsācies šāds žanrs, to iesaku izlasīt pavisam citu iemeslu pēc.

Autors ne tikai aprakstījis savas sarežģītās attiecības ar sievietēm, iemiesodams personīgos pārdzīvojumus romāna tēlos, ne tikai izvērsis mūžīgās pretrunas starp jūtām un pienākumu, starp sabiedrībā pieņemto kārtību un emocionālo brīvību.

Mana lielākā interese par šo romānu saistās ar to, ka

galvenais varonis, “bagāts barons pašos labākajos gados”, visu mūžu iekārto dārzu – jeb parku, un tas tiek detalizēti aprakstīts.

Tas ir liels retums, kad praktisko dārza darbu norisi atainojis 19. gadsimta sākuma laikabiedrs, ar paša dārza īpašnieka acīm, ar sava laikmeta domāšanu un dzīves uztveri. 

“Gara radiniekus” lasīju, izdotus apgādā “Zelta ābele” 1944. gadā Austras Dāles tulkojumā, nopirku ļoti lētu, nobružātu eksemplāru antikvariātā. Taču izdevniecība “Daugava” grāmatu nodrukājusi arī 2000. gadā Austras Aumales tulkojumā.

Tas ir viens no retajiem autentiskajiem avotiem par vēsturisko ainavu dārzu veidošanas izpratni. Gēte ap savu māju veidoja ainavu dārzu.

“Gara radinieki” ir romantisks stāsts ar tam laikam raksturīgu dabas un pārdzīvojumu aprakstu.

Es šo grāmatu lasīju tad, kad mēs Tāšu muižā sākām veidot dārzu un gribējām saprast, pēc kādiem principiem to darīja 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.

Protams, Gētes stāsts ir apaudzis ar visu tā laika kultūru, ar pārdzīvojumiem un ar nelaimīgu mīlestību un visu pārējo, kas stāstā pienākas.

Mūsdienu cilvēku brīžiem var tracināt vēstījuma lēnais temps, garie apraksti. Bet no laikmeta izpratnes viedokļa tas ir lielisks izziņas avots.

Tas daudz kur tiek pieminēts ainavu arhitektūras vēstures literatūrā, jo no tā laika, 18. gadsimta beigām un 19. gadsimta sākuma, tādu autentisku praktisku avotu par dārzu veidošanu ir ļoti maz.

Es zinu tikai divus [vāciski rakstījušus autorus], kas ļoti praktiski to aprakstījuši.

Otrs ir 18. gadsimta ainavu dārzu veidotājs un rakstnieks Hermans Ludvigs Heinrihs Piklers-Muskauss (Hermann Ludwig Heinrich von Pückler-Muskau; divi no viņa veidotajiem dārziem ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā).

Ieraudzīju atsauci uz Gētes “Gara radiniekiem” kādā vācu valodā rakstītā pētījumā un pēc tam šo romānu uzmeklēju. Kopumā ļoti interesants teksts!

Šo grāmatu, tāpat kā daudzas citas, es lasīju no kultūrvēsturiskās izziņas viedokļa, no tā laika skatpunkta, kad var izjust aprakstīto laikmetu ar tā laika cilvēku acīm.

Tāpēc labprāt esmu lasījis arī apgāda “Harro von Hirschheydt Verlag”, kas izdevis virkni baltvāciešu jeb vācbaltiešu autoru grāmatas latviski, – tas ir vērtīgi, jo šie autori te ir dzimuši un auguši, tāpat kā mēs.”

Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis iesaka izlasīt Torntona Vaildera romānu “Astotā diena”:

“Torntona Vaildera vārdu iemācījos 1990. gada augustā, kad Rīgā noskatījos Valmieras teātra viesizrādi “Mūsu pilsētiņa”.

Tobrīd nebija ne jausmas, ka ar izrādes režisoru Uģi Brikmani reiz kļūsim par tuviem draugiem un ka Torntons Vailders kaut ko pamatīgi iecementēs manā pasaules uzskatā ar romānu “Astotā diena”, kas latviski laists klajā 1989. gadā Indras Aumales lieliskā tulkojumā un ko lasīju 90. gadu sākumā.

Amerikāņu dzejnieki un prozisti to māk – maigi uzšķērst cilvēka prātu un sirdi.

Vailders raksta par vienkāršu ciematiņu un par vienkāršiem cilvēkiem, kas tomēr izrādās nepavisam ne vienkārši, tie ir neikdienišķi raksturi.

Mani dziļi aizskāra tēma – kā ir būt netaisnīgi apsūdzētam. Fascinēja romāna uzbūve un tā polifonija, kādu Vailders māk strukturēt. Aizrāva visu romānā iesaistīto personāžu likteņi.

Es atpazinu to neticamo sajūtu, kad uz dzīves skatuves satiekas īstie cilvēki – tie, kurus tu esi saticis varbūt kādā iepriekšējā dzīvē. Es gribēju būt Džons Ešlijs.

20. gadsimta 60. gados Vailders rakstīja par 19. un 20. gadsimta miju – mēs stāvam uz astotās dienas sliekšņa.

Šī sliekšņa sajūta plaukst un briest arī mūslaikos. Dzīvot kļūst aizvien interesantāk un baisāk.

Stāsts par Ešliju ģimeni sniedz vismaz mirklīgas sakārtotības izjūtu.

Te likšu romāna noslēguma rindas, kas seko īsi pēc Vaildera atzinuma, ka “vēsture ir vienlaidu gobelēns. Velti ir mēģināt no tā uztvert vairāk par plaukstas platumu”:

“Daudz ir runāts par gobelēnā ieausto rakstu. Daži ir pārliecināti, ka redz to. Daži ierauga to, ko viņiem atļauj redzēt. Daži atceras, ka reiz to redzējuši, bet aizmirsuši ornamentus. Daži kļūst stiprāki, vērodami zīmējumu, kurā apspiestie un izmantotie uz visas zemeslodes pamazām atbrīvojas no važām. Dažus stiprina pārliecība, ka zīmējuma vispār nav. Daži”

Tieši tā romāns beidzas – ar vārdu “daži” un bez galā pielikta punkta.”