Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

RTU Liepājas akadēmijas maģistra studiju programmas Rakstniecības studiju direktore, profesore un literatūras pētniece Zanda Gūtmane aicina lasītmīļus izlasīt Haralda Eldgasta grāmatu “Pa okeānu”:

“Liepājas jubilejas gadā iesaku izlasīt kādu sen aizmirstu grāmatu – Haralda Eldgasta “Pa okeānu” (1912; papildināts 1924), jo tā personiskā redzējumā iepazīstina ar īpašu Liepājas vēstures lappusi, tā stāsta par tiešo kuģu satiksmi, kas emigrantiem no cariskās Krievijas 20. gadsimta sākumā deva iespēju no Liepājas tiešā braucienā nonākt visu iespēju zemē – Amerikā.

Grāmatas autors, īstajā vārdā Jānis Miķelsons (1882–1926), ir latviešu rakstnieks, pirmā latviešu modernisma romāna “Zvaigžņotas naktis” (1905) autors, kuram ir īpaša saistība ar Liepāju.

Mūsu pilsētai Eldgasts mūža nogalē deva lielu ieguldījumu, būdams laikraksta “Kurzemes Vārds” atbildīgais redaktors un Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas skolotājs (1923–1926).

Vilis Plūdons ir teicis, ka “”Pa okeānu” ir spilgta ceļojumglezna, uzmesta plašās perspektīvās”, atzīmējot šīs grāmatas īpašo nozīmi ceļojumu literatūras žanra attīstībā.

Mūsdienās, kad ceļojumu apraksti piedzīvojuši ārkārtīgu uzplaukumu, Eldgasta grāmata iepriecina ne tikai ar bagātīgo informatīvo un vērojumos balstīto saturu, bet arī ar autora tiešo un, no mūsdienu viedokļa, lielākoties politnekorekto skatījumu, kā arī pilnasinīgu un rakstīšanas laikam raksturīgu latviešu valodas skanējumu.

“Pa okeānu” ir viena no nedaudzajām literārajām liecībām, kas vēsta par Krievijas–Amerikas līnijā piedāvāto reisu Liepāja–Roterdama–Ņujorka, kuram vēlāk tika pievienota arī Kanādas ostas pilsēta Helifeksa.

Šis darbs ļauj ieraudzīt mūsu nelielo pilsētu citādā gaismā –

kā cariskās Krievijas lielāko emigrācijas centru, no kura dāņu kuģniecības magnāta Austrumāzijas kompānijas meitasuzņēmums Krievijas–Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrība laikā no 1906. līdz 1917. gadam 14 dienās ebreju, poļu, latviešu un citu tautību emigrantus regulāri nogādāja sapņu zemē.

Eldgasts rakstījis: “Nekāda “dzemdēšanas mašīna” nespētu parādīt Savienotām Valstīm svarīgākus pakalpojumus kā šī Eiropas emigrācija, kura katru gadu aiznes pār okeānu miljonus Eiropā izauklētu un izaudzētu darba ļaužu.”

Grāmatā lasāms sulīgs un detaļās niansēts Liepājas ostas, kuģa “Estonija” un tā apkalpes, emigrantu kārtības, ēdienkartes, okeāna varenības, vētras, jūras slimības moku, Hudzonas līča un, visubeidzot, Ņujorkas ostas un uzņemšanas procedūras raksturojums.

Pārstrādātā un papildinātā izdevuma īpaša vērtība ir grāmatas pēdējā nodaļa “Ziemeļu Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas nākotne”, kurā Eldgasts piedāvā publicistisku skatījumu uz ASV veidošanās un attīstības stāstu un Eiropas lomu tajā, kā arī politisko attiecību nākotnes perspektīvu.

Šī nodaļa ir īpaši interesanta šī brīža politisko notikumu kontekstā, jo tā var padziļināt mūsu priekšstatus, iedodot vēl citu skata perspektīvu.”

Grāmatvede Daina Cērpa iesaka citiem Sigridas Unsetes triloģiju “Kristīne Lavransa meita”:

“Man patīk skandināvu rakstnieki. Viena no iecienītākajām ir zviedru rakstnieka Stīga Lārsona triloģija “Millenium” (romāni “Meitene ar pūķa tetovējumu”, “Meitene, kas spēlējās ar uguni” un “Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”), ko esmu pārlasījusi pat vairākas reizes. 

Starp manām mīļākajām grāmatām ir norvēģu rakstnieces, Nobela prēmijas laureātes Sigridas Unsetes triloģija “Kristīne Lavransa meita”, kas latviešu valodā izdots vairākas reizes. To izlasīt iesaku ikvienam.

Šī grāmata uzrunā ar sulīgajiem aprakstiem, skaudrās dabas tēlojumiem – varu iztēloties ziemeļzemes ūdenskritumus, mūžamežus, lāčus, skarbās ziemas.

Patīk arī cilvēku paražu apraksti, viss, kas romānā ir, stiprie cilvēki un spēcīgās kaislības.

Triloģija stāsta par Norvēģiju 14. gadsimtā un par Kristīnes dzīvi no jaunības līdz nāvei: par mīlestību visās tās izpausmēs, par sievietes mūžu, par vēlmi būt neatkarībai, par attiecībām dzimtā un ģimenē, par norvēģu tautas tradīcijām, par tikumiem, paradumiem un reizēm… par sacelšanos pret tiem, par nodevību, piedošanu un par nepiedošanu, par dzīvi mēra laikos.

Man vistuvākā no šīs triloģijas ir pirmā grāmata par Kristīnes jaunību. Arī mana meita ir Kristīne.

“Kristīne Lavransa meita” nav viegli lasāma, to nevarēs izraut cauri vienā vakarā. Gribas ik pēc laiciņa nolikt malā un pārdomāt izlasīto.

Es bieži lasu vēsturiskas grāmatas, tas ir patīkams veids, kā izzināt vēsturi, cilvēku dzīvi dažādos laikos, vēsturi pašu it kā nemācoties.”

Liepājas baleta un deju studijas vadītāja Ingrīda Žizņevska aicina izlasīt Zanes Blumbergas-Butkevičas grāmatu “Dejotāju gars”:

“Visvairāk lasu vasarā, kad pārceļos uz laukiem pavadīt brīvdienas. Tad mans iecienītais silto vakaru rituāls ir apsēsties uz terases ar skatu uz saulrietu. Pie kājām suns, rokās – grāmata, un ir miers, kurā mani neviens nedrīkst traucēt.

Mana šīsvasaras grāmata ir Roberta Grīna “Likumi katrai dienai”. Tā ir katru dienu lasāma grāmata, kas vērsta uz cilvēka izaugsmi un sniedz enerģiju un iedvesmu.

Kopā ar vīru mīlam apceļot Latviju, tāpēc mums lieti noder Vitolda Mašnovska piecu enciklopēdiju sērija “Muižas Latvijā”.

Bet citiem es ieteiktu Zanes Blumbergas-Butkevičas grāmatu “Dejotāju gars”, kas veltīta autores dzīvesbiedram, izcilajam Latvijas baletdejotājam, Rīgas Baleta skolas pedagogam Marianam Butkevičam.

Šī grāmata man pati iekrita rokās.

Piezvanīja autore, jo vēlējās to izplatīt Liepājā.

Tā ir ļoti interesanta un man sirdij tuva grāmata par dejas tēmu. Tas nav stāsts tikai par spozmi un sasniegumiem, grāmatā ir atklāta cilvēciskā, ikdienišķā dzīve, attiecības, kuras ne vienmēr ir gludas, jo nav viegli sadzīvot, kā rakstniece min, ar narcismu, kas nereti piemīt lieliem māksliniekiem, bet tad visu izglābj lielā mīlestība un humora izjūta, kas piemīt abiem.

Stāstu caurvij arī Mariana Butkeviča kolēģu, audzēkņu un citu cilvēku pieredzes stāsti, kas arī ne vienmēr ir veiksmīgi un skaisti.

Tā ir ļoti reālistiska grāmata, balstīta patiesos notikumos un nav baleta mākslai glaimojoša.

Tā bez izskaistināšanas vēstī par to, kas notiek ar mākslinieku aiz skatuves spozmes, tā stāsta par cilvēcisko, sadzīvisko, emocionālo pusi un par to, kā ir būt starp divām atšķirīgām pasaulēm – ikdienišķo un skatuvisko.

Mācoties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, es piedzīvoju baleta premjera Mariana Butkeviča ziedu laikus, apbrīnoju viņu kā skatītāja, bet grāmatā man bija interesanti iepazīt viņu kā cilvēku, ne tikai kā mākslinieku.

Šī grāmata noteikti nav domāta tikai baleta profesionāļiem, to būs interesanti lasīt ikvienam. Tā nav šabloniska.

Stāstījumā ir zināms smagums, tomēr tā ir viegli lasāma, jo autorei piemīt īpašs rakstīšanas stils, caurvīts ar asprātību, humoru, drosmi. Tā ir grāmata ar savu odziņu.

Es to izlasīju kādos trīs vakaros, tā bija kā deserts, kam gribētos turpinājumu.”

Mākslinieks Ēriks Božis aicina ikvienu apskatīt fotogrāfa Jozefa Sudeka darbus viņa daiļradei veltītajā albumā “Josef Sudek” vai citās grāmatās:

“Mani ļoti saista čehu fotogrāfa Jozefa Sudeka skats uz pasauli. Sudeks ir mākslinieks, kurš pat ar vienā grāmatā apkopotām fotogrāfijām mani ir tik ļoti ietekmējis, ka arī citiem iesaku šo pasaulslaveno fotogrāfu iepazīt.

Albums “Josef Sudek” izdots 1982. gadā Prāgā, taču pasaulē ir daudz citu grāmatu ar Jozefa Sudeka (1896 –1976) fascinējošām, poētiskām fotogrāfijām.

J. Sudeks ir mākslinieks, kurš bijis ļoti kautrīgs un kļuvis populārs tikai dzīves pēdējos gados.

Es 90. gadu sākumā grasījos beigt Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu un pastrādāju arī par fotogrāfijas pasniedzēju.

Sudeka vārdu zināju gan no Huberta Stankeviča vadītās studijas laikiem, gan no brīnišķīgajiem stiprās čehu fotoskolas žurnāliem, kuri brīnumainā kārtā bija pieejami pilsētas bibliotēkā un no kuriem dvesa svaigu pārmaiņu vējš.

Neatceros, kā ieguvu Sudeka grāmatu. Varbūt nopirku veikalā “Globuss” (kur bija pieejamas sociālistisko valstu grāmatas).

Šī grāmata mani šokēja, tas bija neizdzēšams grūdiens manā daiļradē.

Galvenā atklāsme – izbeidz sarežģīt lietas, viss ir vienkārši! Man tas bija radošais kūlenis.

Viņa fotogrāfijas ir kā japāņu haiku, tas ir tuvākais, kā es varu aprakstīt Sudeka bildes.

Piemēram, viņš uzņem savu logu Prāgā visdažādākajās gaismās, viņam tādu fotogrāfiju ir neskaitāmi desmiti. Ļoti daudzi motīvi atkārtojas, piemēram, viņš fotografējis glāzi ar ūdeni, mainot tikai gaismu. Tikai skaties, kā viņš gan priecājas, gan mēģina apjēgt, kas ir pasaule un… kas ir gaisma!

Viņš arī izpildījis dažādus pasūtījuma darbus, ļoti daudz fotografējis Prāgu agrās rīta vai vēlās vakara stundās, iesaukts par Prāgas dzejnieku. Darbā viņam ļoti svarīga ir gaisma.

Pateicoties Sudekam, es sāku ar citām acīm skatīties uz rīta gaismu Liepājā – parkā, ēku faktūrās. Sudeks atvēra acis manam skatījumam uz Liepāju!

Turklāt viņš savas fotogrāfijas darināja, izmantojot A4 izmēra fotoplates un desmitiem kilogramu smagu kameru. Viņam bija tikai kreisā roka, jo labo roku viņam norāva Pirmajā pasaules karā, kad viņš bija zaldāts.

Man viņa darbs ir radošas spītības un absolūtas brīvības manifestācija, kad dari to, ko gribi. Vari fotografēt ūdensglāzi, vari fotografēt slavenības – otrais variants viegli padara fotogrāfu populāru.

Bet viņu slava neinteresēja. Dzīvot tādā radošā brīvībā ir ekskluzīvi.

Sudeka iespaidā arī es vēlāk iegādājos vairākas smagās fotokameru kastes. Mūsdienās, kad visi esam fotogrāfi un desmit sekundēs uztaisām divdesmit bildes, pateicoties tehnoloģijām, sadzīviskā līmenī ir sasniegta neiedomājama fotogrāfiju kvalitātes uzlabošanās, bet reizē kadra vērtība ir ārkārtīgi kritusies.

Strādājot ar lielo kameru, kāda bija Sudekam, es sapratu, cik lēns ir bijis fotografēšanas process. Lai uztaisītu vienu bildi uz fotoplates, kas ir ļoti dārga, aiziet kādas 20–30 minūtes.

Tas ir milzīgs pārbaudījums, kas liek aizmirst stresu un steigu un atrast sevī pazemību. Es par šo atklāsmi biju šokēts. Bet ir arī ļoti liela bauda šīs bildes attīstīt. 

Katrā savas dzīves desmitgadē, pārskatot Sudeka grāmatu, es arvien atklāju ko jaunu. Viņa fotogrāfijas ir ļoti vienkāršas, un tajās galvenais ir nevis tas, ko tu redzi, bet gan tas, kā tajās nav!

Viņš darbojies kā tāds Mikelandželo, kurš teicis, ka no marmora bluķa tēlniekam tikai jāatskalda liekais. Un varbūt arī ar Vēja paviljonu es esmu mēģinājis pateikt: viss ir vienkārši! Stāviet un skatieties! Tas ir logs uz pasauli.”