Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Latviešu valodas skolotāja Ināra Ventaskraste iesaka citiem Annas Brigaderes triloģiju “Dievs. Daba. Darbs”.

“Bērnībā lasīju ļoti daudz – Žila Verna literārajos ceļojumos, Daniela Defo “Robinsonā Krūzo” varēju burties cauru nakti ar lukturīti rokā.

Tagad pa rokai man pastāvīgi ir jaunākā latviešu literatūra. Viena no iecienītākajām ir rakstniece Jana Egle, viņas valoda un sižeti. Grāmatu “Svešie. Miļeņkij ti moj” lasu jau atkārtoti.

Bet par savu visu laiku vismīļāko grāmatu noteikti saucu Annas Brigaderes triloģiju “Dievs. Daba. Darbs”.

Vispirms apmēram 10 gadu vecumā es izlasīju triloģijas fragmentus, kas bija izdoti atsevišķā grāmatā “Anneles stāsti”.

Es tos lasīju un pārlasīju vēl ilgi, atšķīru jebkurā vietā, līdz man šķita, ka es jau tos zinu no galvas.

Es toreiz tik ļoti dzīvoju līdzi Anneles bērnībai, man šķita, ka tā sasaucas ar manējo. Es, protams, negāju ganos kā Annele, bet daudz kas, ko Annele darīja, man bija tuvs un pazīstams.

Īpaši mani uzrunāja epizode, kurā Annele gāja uz skolu, jau daudz ko prazdama, mācēja gan lasīt, gan rakstīt, gan rēķināt, bet skolotājs viņu nenovērtēja, un Annelei vēl ilgi sāpēja sirds, ka viņa skolā nevis kaut ko iegūst, bet gan izglītībā iet atpakaļ. Man pirmajā klasē bija līdzīga sajūta, ka es neko jaunu te neiemācos.

Varbūt kaut kādā ziņā Annas Brigaderes triloģija ir ietekmējusi arī manas profesijas izvēli.

Anneles vecāki bija nabadzīgi, par skolu bija jāmaksā. Grāmatā ir epizode, kurā māte liek kaudzītēs kapeikas, cik un kādām vajadzībām nauda izdodama, Annele stāv blakus un saka: “Manam skolotājam, manam skolotājam visvairāk!”

Mani šī aina vienmēr ir aizkustinājusi – kāda gan tajā laikā vērtība skolēna acīs bijis skolotājs! Ja noliekam blakus 21. gadsimtu, tad… Kur tas viss ir pazudis? Tagad diemžēl jaunus skolotājus skolā ieraudzīt ir grūti.

Man arī šķiet, ka grāmatas nosaukuma vārdi – Dievs, daba, darbs – tie ir tie trīs vaļi, uz kuriem pasaule balstās.

Dievs kā mūsu ētiskās vērtības, daba – vide, kurā mēs dzīvojam, un darbs, bez kura vispār nekas nepastāv. Tās ir lietas, uz kurām latvietis ir balstījies. Šīs vērtības arī mums nāk no Brigaderes darbiem.”

Grupas “Credo” dibinātājs Valdis Skujiņš iesaka izlasīt libāniešu autora Halīla Džibrāna pasaulslaveno filozofisko darbu “Pravietis”.

“Ja tā tev pirmoreiz nonāk rokās, es ieteiktu prātīgi, malkojot labu tēju, izlasīt šo grāmatu no sākuma līdz beigām un izbaudīt gan valodu, gan arī brīžus, kad šķitīs – vismaz man tā likās – ka doma ir pateikta vienkārši ģeniāli.

Un pēc tam, kad grāmata ir izlasīta un kādreiz ir jāmeklē kāda atbilde vai viedoklis, piemēram, par mācībām, par ēšanu, par dzeršanu, par reliģiju, par došanu, par daili, par dažādām lietām –, tas ir viedoklis, kas tur ir uzrakstīts.

Ja tu kaut ko meklē, tad tu to atradīsi šajā grāmatā,”

saka Valdis.

Lai gan grāmata pirmoreiz publicēta 1923. gadā, Valdis Skujiņš uzskata – tā nenoveco.

Grāmatas sižets – pravietis Almustafa atvadās no Orfalīzas pilsētas ļaudīm, lai atgrieztos dzimtenē, bet pirms prombraukšanas viņš atbild cilvēkiem uz dažādiem jautājumiem, kas viņiem interesē.

“Kāds jautā viņam par mājām, kāds krodzinieks paprasa par ēšanu un dzeršanu, kāds tiesnesis – par noziegumu un sodu. Par tādām tīri cilvēciskām lietām, par vispārcilvēciskām vērtībām. Es domāju, droši vien tās ir autora ģenialitātes atbildes.

Gandrīz katra rinda ir kāds aforisms, dzīves gudrība, iedvesmas avots.

Džibrāns ir daudz citēts. Var gadīties, ka viņa atbildes nesakritīs ar lasītāja pasaules uztveri. Vai tas der katram lasītājam? Mēs jau esam dažnedažādi, bet, ja kāds to vēl nav izlasījis, es iesaku!

Šī ir viena no apmēram septiņām grāmatām, kuras pastāvīgi atrodas pa rokai pie manas gultas, lai pāršķirstītu to atkal un atkal, izlasītu kādu domugraudu vēlreiz.

Esmu izlasījis visus Harijus Poterus, tiklīdz tie iznāca. Lasu Paulu Koelju. Jāņa Jaunsudrabiņa “Ar makšķeri” – tas saistās ar manu vaļasprieku. Džeroma K. Džeroma “Trīs vīri laivā”, bērnībā – Ādama Bagdaja “0:1 pirmajā puslaikā” par puikām un futbola kaisli…

Tagad, lai izvēlētos grāmatas, pārlasu anotācijas.

Kādreiz izlasīju visu Džeku Londonu, Aleksandra Dimā “Trīs musketierus”, “Grāfu Monte-Kristo” – tās uzbūra gleznu, tā bija vesela pasaule.

Bērnībā bieži aizmigu ar grāmatu uz ģīmja, atnāca mamma, noņēma grāmatu un izslēdza istabā gaismu. Arī tagad izlasīt grāmatu man nozīmē iegrimt un iejusties citā, rakstnieka uzrakstītā, bet arī paša lasītāja iztēlotā pasaulē.”

Mārketinga un reklāmas speciāliste Iveta Štelmahere iesaka izlasīt Māra Čaklā grāmatu “Izaicinājums. Pirmā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga”:

“Manī lieliski sadzīvo viena ābola divas atšķirīgas pusītes – lietišķums un radošums. Dzīvi padara interesantu visdažādākās lietas, tostarp grāmatas, kuras var paņemt rokās, atvērt, sajust papīra un tintes smaržu.

Tie ir īpaši mirkļi, kad varu doties aizraujošā lasīšanas ceļojumā.

Bērnībā man mīļas bija Margaritas Stārastes pasakas ar skaistajiem zīmējumiem. Skolas laikā aizrāva Artura Konana Doila detektīvi, studiju gados – Ērihs Marija Remarks un latviešu autoru dzeja. Vēlāk nāca Džeroms Deivids Selindžers un Džordžs Orvels.

Pēc tam bija romantiskais posms – Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, Kolīnas Makkalovas “Dziedoņi ērkšķu krūmā” un citi romāni.

Joprojām viena no manām mīļākajām grāmatām ir Artura Goldena “Geišas atmiņas”, kas smalki un niansēti atklāj Japānas tradicionālo kultūru un sabiedrības dzīvi 20. gadsimtā.

Manā īpašumā ir arī dažādas mākslas grāmatas. Sevišķi tuva man ir glezniecība.

Mūsu dzimtā ir daudz sportistu, arī mans dēls. Tāpēc esmu izlasījusi grāmatas par Sandi Ozoliņu, Kasparu Kambalu, Māri Verpakovski un Helmutu Balderi.

Mani interesē katra individuālais ceļš uz panākumiem – viņu motivācija, izaicinājumi un dzīve pēc aktīvās karjeras.

Dēlu īpaši iedvesmojusi grāmata angļu valodā par futbolistu Zlatanu Ibrahimoviču – tā lasīta un pārlasīta neskaitāmas reizes. Tā viņam ir lielisks motivācijas avots ne tikai sportā, bet arī dzīvē kopumā, un šo grāmatu viņš noteikti ieteiktu arī citiem.

Mani fascinē gudras un vienlaikus sievišķīgas sievietes. Piemēram, mūsu šaha lielmeistare Dana Reizniece-Ozola, par kuru grāmatu “Lielmeistares atklātnes” saņēmu no autores Lindas Apses kā mīļu dāvanu. Tās lasīšanas prieks man vēl priekšā.

Bet īpašā grāmata, kuru šoreiz vēlos izcelt un ieteikt, ir Māra Čaklā “Izaicinājums. Pirmā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga” (2003).

Tā ir grāmata par mūsu lepnumu – gudru, iedvesmojošu sievieti, kuras virzītājspēks ir darbs un dzīves izaicinājumi,

drošais pamats – izglītība, zināšanas un komunikācijas prasmes, atbalsts – ģimene, bet sirds un dvēsele deg par Latviju, latviskumu un latviešu tautu. Grāmata uzrakstīta labā valodā, viegli un interesanti lasīt.

Šī grāmata man ir īpaši dārga, jo tajā sirsnīgus vārdus mūsu ģimenei ierakstījusi pati Vaira Vīķe-Freiberga un viņas vīrs Imants Freibergs, kad tikāmies Liepājā.

Saistībā ar mūsu prezidenti man ir savs stāsts. Tālajā 1998. gadā man prātā virmoja doma – ja mūsu valsts prezidente būtu sieviete, varbūt mums klātos labāk.

Žurnālā “Ieva” izlasīju interviju ar Latvijas Institūta direktori un teicu ģimenei un draugiem – šī sieviete mums būtu laba prezidente!

Jau drīz pēc tam, 1999. gada vasarā, Vaira Vīķe-Freiberga tiešām kļuva par pirmo Latvijas Valsts prezidenti – pasaules mēroga līderi, kura ar cilvēcisku sirsnību, gudrību un pārliecību iedvesmoja tautu un vadīja Latviju ceļā uz Eiropas Savienību un NATO.

Izcila personība, kura daudziem, tāpat kā man, joprojām ir un paliek – mana Prezidente! Lasiet un iedvesmojieties!”

Liepājas gide Aira Klampe iesaka Gunara Janovska romānu “Kaijas kliedz vētru”.

“Mani visvisiecienītākie autori ir klaida latviešu rakstnieki Anšlavs Eglītis un Gunars Janovskis, un vislabprātāk es ieteiktu lasīt abus.

Jo šo rakstnieku darbos, vienalga, stāsts tas vai romāns, lasītājs izbaudīs tīru, labskanīgu latviešu valodu, kas mūsdienās ir ļoti noplicināta, tāpat gūs vērtīgas dzīves atziņas.

Gunara Janovska romāns “Kaijas kliedz vētru” pirmoreiz izdots 1977. gadā, un tā sižetā autors atgriežas 20. gadsimta starpkaru Latvijā.

Uzskatu, ka šis darbs noteikti būtu iekļaujams vidusskolēnu obligātās literatūras sarakstā.

Es iesaku G. Janovski sākt lasīt ar šo darbu, kas ir publicēts viņa Kopoto rakstu pirmajā sējumā, un pēc tam turpināt ar visiem nākamajiem.

Autors ļoti labi prot ievadīt literārā darba notikumos, saglabājot sižeta risinājuma noslēpumu, tā ka pirmajās lappusēs to neuzminēt.

Bet kāpēc iesaku tieši “Kaijas kliedz vētru”? Domāju, ka jebkuram cilvēkam dzīvē gadās tādi iekritieni, no kuriem ir atkal jāceļas augšup.

Šis ir tāds īsts augšāmcelšanās garstāsts.

Kāds dzīves nomākts un dažādu problēmu nomocīts cilvēks (tas ir žurnālists Egons Dielāns) satiek viedu, vecu jūrnieku, kapteini Bradiņu, un abu kopīgā jūrā iešana un sarunas izmaina Egona domāšanu.

Iesaku šo grāmatu ikvienam, kuram ir kādi dzīves iekritieni, no kuriem jātiek ārā.

Janovskim ir arī daudz pasmagu trimdinieku dzīves aprakstu, kuri nes līdzi ļoti lielu smeldzi un aizvainojumu par to, kas atņemts, ienākot padomju okupācijai. Ir arī tādi darbi, kurus es otrreiz nepārlasu.

Bet “Helmī” (saukts arī par “vieglu avantūru ar pasmagām beigām”), “Ines”, “Izdedži”, “Novakare” ir starp tiem, kurus var lasīt atkal.

Es tiešām ieteiktu Janovski sākt lasīt ar viņa Kopoto rakstu pirmajiem diviem sējumiem, un tad jau āķis būs lūpā un jāizlasa visi.

Turklāt vēl interesanti, ka Janovsku dzimta ir saistīta arī ar Liepāju.

Rakstnieks dzimis Helsinkos, bet dzīves pirmos sešus gadus pavadīja Liepājā. Viņa māte Matilde Bergmane ir dzimusi Štakeldangas muižā, vēlāk dzīvoja Liepājā, savukārt tēvs Andrejs bija kapteiņa palīgs uz kuģa “Carj”, kurš veda pasažierus no Liepājas uz Ņujorku.