Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Picērijas “Bel Cibo” īpašnieks, Neapoles picu meistars Kaspars Šupiņš citiem rekomendē Ričarda Brensona autobiogrāfiju “Zaudējot savu nevainību”:

“Lielākoties mācos no citu cilvēku pieredzes, kas grāmatās nav aprakstīta. Bet ir kāda īpaša grāmata, kuru lasīju jau stipri pasen un kura uz mani  ir atstājusi paliekošu iespaidu.

Tobrīd biju apmēram 25 gadus vecs puisis, kurš nodarbojās ar sportu, bija ceļā uz sacensībām, kad kāds man iedeva Ričarda Brensona autobiogrāfiju “Losing My Virginity”. Es to lasīju angliski, taču nu jau grāmata izdota arī latviski.

Grāmata ir Brensona dzīvesstāsts, tajā aprakstīts, kāda bija viņa bērnība, kā viņš uzauga, kādi bija pirmie soļi uzņēmējdarbībā, ar ko viņš kļuva slavens.

Protams, nevar izlasīt grāmatu un domāt, ka tev arī tā būs. Katram ir savi apstākļi.

Bet ir lietas, kas ir kopīgas neatkarīgi no tā, kur tu atrodies. Toreiz pats spēru pirmos soļus uzņēmējdarbībā.

Grāmata ir ļoti saprotami uzrakstīta, nesarežģītā valodā, ar viegli ķeramu domu. Šī grāmata man toreiz palīdzēja saprast, ka nav jādara tā, kā dara citi. Brensons parāda, ka nevajag baidīties, ko par tevi teiks.

Pasaulē nav cilvēku, kas dara tikai pareizi. Līdz ar to viņš varbūt mani mazliet iedrošināja.

Ir jādara tā, kā tu uzskati par vajadzīgu, nebaidies riskēt, bet, ja riskē, tad ar skaidru galvu, nevis emocionāli.

Ne vienmēr iecere jāpamato ar biznesa plānu. Es personīgi tādu netaisu. Tie ir tikai skaitļi, protams, skaitļi nemelo, bet tie ir ņemti no kāda konteksta, un to, vai tie strādās, paredzēt ir ļoti grūti.

Mani saista Brensona doma, ka ir jāprot mācīties, organizēt un pārdot ne tikai kādu saražoto lietu, bet arī savas zināšanas, savu mērķi un pieredzi, un tikai tad tev ir produkts, ko pārdot.

Prast uzņemties vadību un nebaidīties, ka tevi kritizēs vai slavēs. Kritiku vai uzslavas dzirdēsi vienmēr.

Kritiķus pārāk neņemu vērā, jo neviens no viņiem nav izdarījis to, ko esmu izdarījis es, un nav sasniedzis to, ko esmu sasniedzis es. To arī saka Brensons savā uzņēmējdarbībā.

Kad viņam bija 15 gadu, viņš atvēra žurnālu “Student”, sāka intervēt slavenības. Viņu kritizēja par slavenību izvēli, bet viņš sprieda: atver pats savu žurnālu, sasniedz pats savus panākumus, tad arī varēsi mani kritizēt.

Piemēram, kā es varētu kritizēt maestro Raimondu Paulu, ja pats neprotu spēlēt klavieres?

Kritikai ir jābūt profesionālai. Ja ir trīs kritikas un viens labs vārds, tad tas jau ir ļoti labi. Lai ko tu darītu, vienmēr kāds tevi kritizēs.

Brensons nebaidās sadarboties ar citiem nozares vadītājiem, un es tāpat nebaidos sadarboties ar savas nozares profesionāļiem, mācu, palīdzu viņiem kļūt labākiem.

Citi saka, ka es palīdzot konkurentiem, bet es atbildu, ka tie ir mani sadarbības partneri. Līdz ar to mēs kopā veidojam profesionālāku, labāku vidi mūsu viesiem, vienalga, Liepājā, Rīgā vai citviet. Un ieguvēji ir visi. Līdz ar to esmu drošs par to, ko es daru, palīdzot citiem.

Galvenais, lai Latvijas vārds kļūtu drošāks mūsu tūristiem, jo viņiem, braucot uz svešu zemi, ir svarīgi zināt, ko te ēdīs.

Brensonam svarīga ir arī sociālā atbildība. Piemēram, es Liepājā esmu rosinājis, vai mēs, ēdinātāji, nevaram neformāli apvienoties un laiku pa laikam izrādīt atbalstu citiem, piemēram, vienu nedēļas nogali aizvest ēdienu ugunsdzēsējiem par to, ka viņi dara labu darbu mūsu visu labā, vai mediķiem, vai policistiem.

Diemžēl paliku ar šo ieceri viens.

Mēs savas picas esam veduši, piemēram, dzemdību nodaļai un ugunsdzēsējiem, tā vienkārši, lai pateiktu paldies par to, ko viņi dara, nesaņemot pretī kādu labumu.

Šādi rīkojas daudzi restorāni un picērijas pasaulē. Viņi ziedo bezpajumtniekiem, sacep picas skolēniem, pretī neko neprasot.

Es tikai gribu parādīt, ka mēs varam sākt ar mazumiņu. Kaut vai reizi gadā spert soli pretī citiem. Vai nu gluži ar tām 10–20 picām vai 10–20 karbonādēm mums būs zaudējumi.”

Vēsturnieks Arnolds Bērzs iesaka ironijas un sarkasma virsotni krievu literatūrā – Andreja Platonova romānu “Čevengura”:

“Man ir tuva ironija. Autors, kurš mani šajā ziņā sajūsmina un kura grāmatas ieteiktu izlasīt, ir padomju varas aizliegtais Andrejs Platonovs (1899–1951). Pēc manām domam, viņš ir viena no ironijas un sarkasma virsotnēm krievu literatūrā.

Platonova darbi Padomju Savienībā bija aizliegti viņa dzīves laikā un vēl ilgi pēc viņa nāves, bet tie ir aktuāli joprojām – un tieši tagad, kad Krievija jau gadiem ilgi karo pret Ukrainu.

Krievu literatūrā ir bijuši lieli satīristi – Mihails Saltikovs-Ščedrins, Nikolajs Gogolis –, bet viņiem pāri stāv Andrejs Platonovs.

Viņš rakstīja 20. gadsimta 30. gados par to, kā krievi komunismu cēla, par krievu valsts iekārtu un tā tālāk.

Lielāku ņirgu jeb izsmieklu par to es nekur neesmu atradis, kaut rakstīts ir ļoti nopietni, traģiski un reālistiski.

Protams, viņa darbos ir hiperbolizējumi, pārspīlējumi līdz satīras līmenim. Platonovs Krievijā pat jaunākos laikos nemaz nebija izdots.

Latvijā 20. gadsimta 80. gadu beigās izdevniecība “Liesma” pirmo reizi PSRS teritorijā izdeva viņa stāstus oriģinālvalodā – krieviski.

Krājumā iekļauti garstāsti “Juvenīlā jūra” (nosaukums tulkots arī kā “Juvenīlie ūdeņi”) un “Būvbedre”, arī aizliegtais romāns “Čevengura”.

“Juvenīlo jūru” es pat esmu pats pārtulkojis, man tā ir mašīnrakstā. Tā tik tiešām ir literatūra!

Latviski izdots tikai viens Platonova īsprozas krājums un grāmata “Upu Potūdaņa”, tāpēc viņa darbi grāmatnīcās jāmeklē oriģinālvalodā.

Rietumvalstīs Andrejs Platonovs tiek uzskatīts par līdzvērtīgu Francim Kafkam un Džeimsam Džoisam. E. Hemingvejs Platonovu nosaucis par vienu no saviem rakstniecības skolotājiem. 

“Čevengura” ir romāns par kādu jaunu cilvēku tālu dienvidos, kurš nu ir komunisma gaismas apspīdēts, un viņa sapnis ir satikt brīnišķīgo sievieti Rozu Luksemburgu.

Viņš jāj ar zirgu cauri Krievijai pie sava dzīves sapņa, bet iesprūst kādā pilsētā, kura laikam ir vienīgā visā Krievijā, kurā cilvēki, kā nu sapratuši, tā izpildījuši komunisma celtniecības uzdevumu un komunismu uzcēluši – tā ir pilsēta vārdā Čevengura.

“Juvenīlā jūra” ir stāsts par kādu apsēsto, kurš kaut kādā veidā nācis pie pārliecības, ka stepes pazemē ir milzīga saldūdens jūra un ka jāizurbjas līdz tai, un tad tā izkaltusī stepe tiks pataisīta par paradīzi.

Tajā viens no tēliem ir komunistiskā triecienniece, fermas pārzine, milzīgi centīga un aktīva.”

Grilbāra saimnieks Mārcis Veits iesaka izlasīt Edgara Untāla “Korporatīvās pasakas”:

“Vairāk interesējos par literatūru, kas noder darbam, par lietām, kurās man zināšanu vēl trūkst un tās jāpiedzen.

Ja jau ir autori, kuri nezināšanas džungļos taciņu ir izcirtuši, tad labāk šo ceļu izmantot, nevis cirsties pašam no jauna cauri, vai ne?

Lasu dažādas grāmatas par biznesu, mārketingu, komunikāciju, sabiedriskajām attiecībām, un ir viena, pie kuras ik pa laikam mēdzu atgriezties – tā ir biznesa trenera un pārdevēja Edgara Untāla grāmata “Korporatīvās pasakas”.

Var izlasīt katru dienu pa vienai korporatīvajai pasakai, paņemt šo grāmatu un lasīt vēlreiz un vēlreiz.

Es to atkal ņemu rokās, kad pašam nepieciešams svaigs skats uz dzīvi, kad meklēju iedvesmu mārketingā, komunikācijā.

Tā ir grāmata par pārdošanu, sabiedriskajām attiecībām, uzņēmējdarbību, par visu, kas nepieciešams.

Par komunikāciju un mārketingu palasīt vajadzētu visiem cilvēkiem, tādēļ ka uz lietām var paskatīties un par tām spriest arī no otras puses – no pircēja viedokļa.

Tagad jau redzu cauri mārketinga trikiem, zinu dažādus paņēmienus, un ir vieglāk arī pašam neuzķerties uz mārketinga makšķeres.

Man patīk, ka atšķirībā no daudzām citām grāmatām par līdzīgām tēmām šīs autors Edgars Untāls ir vietējais, latvietis, un viņam pašam savās gaitās ir labi sasniegumi.”

Pirtnieks Aivars Jurkovskis citiem iesaka Sandras Kalnietes grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”:

“Mani interesē literatūra, kas palīdz izzināt dažādas jomas – vai tā būtu vēsture vai ceļojumi, vai kas cits, tāpēc izvēlos tādas grāmatas, kuras pašas pie manis atnāk. Ja man ir iekšēja prasība, tad arī izlasu.

No pēdējām lasītajām prātā palikusi Ilonas Balodes grāmata “Rīga – Pekina”, Zanes Daudziņas “Bērnu dienas komunālijā” un Vima Hofa grāmata “Vima Hofa metode”, ko izlasīju, jo sevišķi interesējos par ķermeņa norūdīšanu un cilvēka spējām.

Bet tāda, ko ieteiktu citiem, ir Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”.

Šo grāmatu lasīju tādēļ, ka pats esmu Sibīrijas bērns.

Mani interesēja, kāds ir viņas skatījums. Viņa stāsta par savām un vecāku sajūtām. Man patika tas, kādā veidā viņa atainojusi, cik sarežģīti bija izdzīvot izsūtījumā.

Bez šaubām, šī grāmata mani aizķēra daudz vairāk nekā citas. Viņa apraksta lietas, kuras arī mani vecāki man ir stāstījuši.

Man pašam atmiņu par Sibīriju nav: es tur piedzimu, un, kad man bija trīs gadi, atgriezāmies Latvijā. Varu tikai lasīt, kā tas ir bijis citiem un ko viņi tur izjutuši.

Ar vecākiem par to esam runājuši, taču par izsūtījuma gadiem viņi man stāstīja maz, jo tas bija laiks, kad neko daudz bērniem nestāstīja. Kalniete to ir izdarījusi diezgan plaši un labi, bez īpašiem aizplīvurojumiem.

Kopīgais mūsu ģimenes piedzīvotajā un Kalnietes aprakstītajā ir izdzīvošana ar minimumu, spēja atrast dažādus ceļus, kā bērnus paēdināt un apģērbt.

To man vecāki stāstīja, cik trūcīga bija ēdināšana tādiem maziem cilvēciņiem kā es toreiz.

Bet neraugoties uz to, mums tā spīts un spēja izdzīvot bija, un mani vecāki, opis un ome to prata – uzturēt dzīvību. Mana gadu vecākā māsiņa gan Sibīrijā nomira, bet tas ir cits stāsts.

Izdzīvošanas spēja un spīts, tās ir sajūtas, kas man ar Kalnietes vēstījumu ir tuvas, tas mums ar Kalnietes stāsta garu ir kopīgs.”