Senioru Izaugsmes akadēmijā piedalījos pirms diviem gadiem un biju ļoti apmierināta. Viss bija interesanti un vērtīgi – arī joga, digitālās prasmes, veselīgais uzturs.

Īpaši patika nodarbības, kurās varēja darboties praktiski, ar rokām kaut ko veidot. Man vienmēr tuvākas ir tās lietas, kur pats vari iesaistīties, nevis tikai klausīties.

Mēs bijām saliedēta grupa, palīdzējām cits citam. Ar dažiem cilvēkiem uzturam kontaktu vēl tagad – sazvanāmies, parunājamies. Tas arī ir liels ieguvums.

Senioriem ļauties kaut kam jaunam nav grūti, ja cilvēks pats to vēlas.

Ir jābūt komunikablam un ar vēlmi iesaistīties. Ja nāk ar domu – es kaut ko iemācīšos, satikšu jaunus draugus, paplašināšu redzesloku –, tad viss izdodas.

Es uz katru nodarbību gāju ar prieku. Pat pēc lietainas ekskursijas pa Liepāju – atnācu mājās, iedzēru karstu tēju un zināju, ka nākamreiz gribēšu iet atkal.

Taču ne visi seniori ir tādi. Daudzi paliek mājās un nekur neiet. Man šķiet, ka lielākā daļa tomēr ir to, kuri izvēlas palikt savā ierastajā vidē. Protams, ir arī aktīvie – tie, kas dzied, dejo, darbojas –,

bet ir daudz tādu, kuri saka: tas nav man, man negribas.

Es pati vienmēr esmu bijusi aktīva – dziedājusi pat divos ansambļos, agrāk arī dejoju. Man patīk kustība un būt cilvēkos. Rakstu arī dzeju, un mani šad tad aicina to palasīt citiem.

Tā ir mīlestība pret darīšanu – vēlme iesaistīties un būt apritē. Ja tādas vēlmes nav, manuprāt, tas ir skumji. Es uzskatu, ka cilvēkam jādarbojas līdz pēdējam – nevar vienkārši “iesēsties mājās”.

Arī pandēmijas laikā varēja atrast, ko darīt. Mazdēls Ziemassvētkos uzdāvināja pieaugušo krāsojamo grāmatu, un es tā aizrāvos, ka tas kļuva par ikdienas rituālu.

Cilvēks vienmēr var atrast savu vietiņu, savu nišu, kā sevi papildināt.

Liepājā senioriem ir iespējas mācīties, satikties un attīstīties. Pieejama nūjošana, vingrošana, dejas, rokdarbi, ansambļi.

Tomēr izvēle katrai dienai jau nav nemaz tik plaša, lai varētu teikt – šodien iešu uz šo, rīt uz to vai šis man vispār nepatīk.

Ir vēl viena problēma – reizēm seniori mēģina iesaistīties, bet sastopas ar atteikumu.

Man pašai pirms aptuveni desmit gadiem bija gadījums, kad gribēju pievienoties ansamblim, taču man pateica, ka vietu nav.

Būtiskākais pat nav pats atteikums, bet kā tas ietekmē cilvēku – tas ļoti nosit motivāciju. Cilvēks varbūt saņemas vienreiz, bet, ja viņu atraida, otrreiz vairs nemēģina.

Taču var rīkoties citādi – uzaicināt atnākt, paklausīties, izmēģināt, novērtēt. Nevis uzreiz pateikt “nē”.

Uzskatu, ka senioriem ir jābūt sabiedrībā.

Es dziedu draugu vokālajā ansamblī “Pīlādzītis”. Un, ja kusties, dari, rīko koncertus, ja vari dot cilvēkiem prieku, tas nāk par labu arī pašam.

Šobrīd mūsu ansamblī ir brīvas vietas, bet grūti kādu pierunāt un iesaistīt. Vienam mazbērni, citam dārzs, vēl kādam citas nodarbes – šādas atrunas dzirdam bieži. Un, ja cilvēks pats negrib, tad neko nevar izdarīt.

Mārīte Svara, Senioru Izaugsmes akadēmijas absolvente