Intervija ar kinoloģi Sanitu Goricku.

– Kur gulstas atbildība?

– Protams, tā ir milzīga nelaime, bet kopumā par suni atbild saimnieks.

Nav svarīgi, vai tas ir suns, kaķis vai mazs bērns, – par to, kas mums ir apkārt un par ko esam uzņēmušies rūpes, atbildam mēs.

Dzīvniekam ir instinkti, un tos pilnībā apslāpēt nav iespējams. Viņš nestandarta situācijā var rīkoties negaidīti vai tā, kā cilvēkam šķiet nesaprotami. Tieši tāpēc pieaugušam cilvēkam ir jākontrolē savs dzīvnieks un iespējamie riski jāparedz jau iepriekš.

Ja brauc prom no mājām, tev jābūt simtprocentīgi pārliecinātam, ka suns nevar izskriet no pagalma. Nedrīkst būt tā, ka vārti paliek vaļā vai suns kaut kādā citā veidā var tikt ārā.

Un nav svarīgi, vai tev ir pūdelītis, jauktenis, liels vai mazs suns.

Ar viņu ir jānodarbojas, jāsocializē un jāpieradina pie dažādām situācijām.

Tie ir elementāri jautājumi, par kuriem runā jau gadiem, bet cilvēki joprojām mēdz uzskatīt, ka tas uz viņiem neattiecas.

Īpaši mazu suņu saimnieki reizēm domā – man taču ir maziņš suns, kam man tas viss vajadzīgs? Taču arī mazs suns var situāciju nepareizi novērtēt un reaģēt impulsīvi. Tāpēc sunim jābūt kontrolējamam.

– Vai suns der ikvienam?

– Es neteiktu, ka ir cilvēki, kuriem kategoriski nevarētu būt suns. Bet, ja tu ņem dzīvnieku, tev ir jārēķinās ar izdevumiem, ar atbildību un ar to, ka suns būs jāmāca. Nepietiek viņu vienkārši mīlēt un barot.

Tas ir līdzīgi kā ar bērnu – tu viņu ne tikai pabaro, bet arī māci un veido attiecības. Ar suni ir tāpat.

Cilvēkam pirms tam ir jāsaprot, vai viņš tiešām būs gatavs šo darbu ieguldīt. Suns nav kaut kas tāds, ko paņem mājās, un pēc tam viss notiek pats no sevis. Ir vajadzīgs laiks, pacietība un regulāra darbošanās.

– Nozīme ir arī šķirnei?

– Tas ir ļoti svarīgi. Šķirni nedrīkst izvēlēties tikai pēc skaistuma un principa – man patīk.

Vispirms jāizdomā, kam man suns ir vajadzīgs un kāds ir mans mērķis. Ir darba suņi, medību suņi, dekoratīvie suņi, un viņiem ģenētiski jau ir ieliktas noteiktas īpašības.

Suns ir radīts kaut kādam mērķim, un ar to ir jārēķinās.

Nevar, piemēram, nopirkt taksīti un uzskatīt, ka tas ir vienkārši dekoratīvs sunītis. Tas ir medību suns, un viņam ir savi instinkti.

Tas pats ar haskijiem – tie ir suņi, kas radīti pavisam citam nolūkam. Viņiem ir vajadzīga atbilstoša nodarbināšana un iespēja realizēt to, kas šķirnei raksturīgs.

Galvenais nav tas, ka es šo suni gribu vai man viņš patīk pēc izskata. Galvenais ir saprast – vai es ar viņu tikšu galā, vai spēšu ar viņu strādāt un dot viņam to, kas vajadzīgs.

– Cik svarīga ir apmācība?

– Ļoti svarīga. Suns ir regulāri jāmāca, ar viņu jāstrādā un apgūtais jāatkārto. Viņš jāved sabiedrībā, jāpieradina pie dažādām situācijām un jāvēro, kā tajās reaģē. Tikai tā var panākt, ka suns ir kontrolējams.

Tas nav tā, ka vienreiz kaut ko iemāca un ar to viss beidzas. Ir vajadzīgs regulārs darbs.

Atkārtošana, mācīšana un suņa pieradināšana pie dažādām vidēm ir process, kas turpinās visu laiku.

Daudzas problemātiskas situācijas rodas tieši tad, kad suns kaut ko uztver kā provokāciju vai nespēj pareizi novērtēt notiekošo. Viņš reaģē impulsīvi. Tāpēc ir svarīgi, lai saimnieks savu suni pazīst un spēj viņu kontrolēt arī neparedzētā situācijā.

– Kā pamanīt agresiju?

– Agresija pati par sevi ir normāla uzvedība. Arī bailes ir normāla uzvedība, un tās abas bieži ir vienas medaļas divas puses. Dažreiz jau kucēnā var redzēt noteiktas iezīmes, īpaši, ja tās saistītas ar ģenētiku.

Arī suņi ir dažādi – viens ir jūtīgāks, cits drošāks vai impulsīvāks. To nevar pilnībā izmainīt, bet ar regulāru darbu uzvedību var vadīt un koriģēt.

Taču agresīvu uzvedību var radīt arī ārēji apstākļi.

Piemēram, satiekas divi suņi un viens iekož kucēnam. Kucēns izaug, bet šo situāciju atceras. Ja ar to nav strādāts, viņš vēlāk var no bailēm sākt dzīt prom citus suņus.

Tā jau ir reaktīva agresija – labāk es pirmais iekodīšu vai aizbiedēšu, lai man vairs nenodara pāri. Suns sevi sargā.

Tāpēc nevar uzskatīt, ka agresija vienmēr vienkārši pēkšņi parādās. Ir jāskatās gan uz ģenētiku, gan uz suņa pieredzi un to, kas ar viņu dzīves laikā ir noticis.

– Kā vērtēt šādus gadījumus kopumā?

– Es ļoti negribētu, lai pēc šādām situācijām sākas kārtējās represijas un rodas uzskats, ka visi suņi vai visi saimnieki ir slikti. Tā nav.

Man apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kuri zvana, interesējas un grib ar savu suni strādāt. Viņi grib rūpēties, grib saprast problēmu un panākt rezultātu.

Tāpēc nevar pēc viena gadījuma visus salikt vienā maisā.

Jāņem vērā arī ģenētika, suņa jūtīgums, raksturs un iepriekšējā pieredze. Daži suņi pēc savas dabas ir jūtīgāki, un ar viņiem var būt vajadzīgs daudz lielāks darbs.

Arī mūsdienās attieksme pret suņu apmācību ir mainījusies – ar dzīvnieku nedrīkst rīkoties nežēlīgi, un rezultāts ir jāpanāk ar regulāru un konsekventu darbu.

Katrs gadījums ir individuāls, un konkrētajā situācijā ir jāsaprot, kas tieši ir noticis un kur ir bijusi kļūda.

Taču galvenais princips nemainās – ja esi paņēmis suni, tu uzņemies par viņu atbildību. Viņš ir jāmāca, ar viņu jāstrādā un apgūtais visu laiku jāatkārto. Cita varianta nav.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.