Pagājušā
gada oktobrī “Goda teātris” sāka īstenot projektu
“Mazais cilvēks – lielā pasaule. Teātris kā psihosociālās
integrācijas iespēja”. Tajā notiek darbs ar Liepājas
Speciālās internātpamatskolas bērniem, lai viņus atraisītu un
atvērtu, veidojot izrādi. Luga “Mazais cilvēks” jau
tapusi, notiek aktīvi mēģinājumi, jo pirmizrāde gaidāma jau
nākamajā mēnesī. Bērni ir atsaucīgi. Bet projekta sākums nemaz
nav bijis tik viegls.

Bailes
un stereotipi

“Mani
visvairāk tracina oficiālā pozīcija, ka šie bērni nav radoši,”
aktieris un “Gada teātra” vadītājs Kaspars Gods klāsta
iemeslus, kāpēc ar domubiedriem īsteno šādu projektu. “Viņus
izveido vairāk vai mazāk par tādu mehānismu, kas var atkārtot
kaut kādas darbības un var būt izpildītājs. Bet starp viņiem ir
arī tādi, kas spēj paši izdomāt.” Viņaprāt, nav pareizi
uzskatīt, ka speciālo skolu bērniem nav savu ideju un domu, tikai
viņi nav pieraduši izteikt savu viedokli. K. Gods pie šāda
nopietna projekta ķēries, jo pats savulaik pastrādājis
Lielplatones speciālajā skolā un zina šādus bērnus. Aktieris
arī nedomā, ka ir pa spēkam lauzt sabiedrības stereotipus, taču
šis projekts bērniem ar īpašām vajadzībām piedāvā saprast,
ka ir citas iespējas.

Arī
māksliniekam Varim Siliņam, kurš kopā ar bērniem daudz zīmē,
ir personiska saskare ar līdzīgu vidi. “Krustmāte visu mūžu
ir nostrādājusi šādā skolā. Un, kad es biju viņu vecumā un
gāju ciemos pie krustmātes, man bija ļoti bail, ka pats nepalieku
traks,” par saviem pārdzīvojumiem savulaik izteiktā
sabiedrības dalījuma dēļ stāsta V. Siliņš un apgalvo, ka
tas vēl joprojām pastāv. “Ja es savulaik nebūtu visu to
pieredzējis, droši vien stipri domātu, vai iesaistīties.”

“Un
man atkal ir psihiatra skatpunkts. Es ļoti labi pazīstu mērķgrupu.
Tie bērni ik pa laikam nonāk pie manis,” saka psihosociālā
atbalsta speciāliste Evija Siliņa. “Medikamentus dot nav
labākais veids. Viņu veselības stāvokli ļoti uzlabo tieši
darbošanās.” Un kopā nolēmuši, ka darbā ar bērniem, kam
ir intelektuālās attīstības vai psihiskās veselības traucējumi,
vajag izmantot teātra improvizāciju. “Izdomājām, ka
jāuztaisa gatavs produkts. Tad būtu acīm redzams, kas iznācis,
nevis tikai nākts un strādāts. Sabiedrībai patīk, ja ir
rezultāts.”

Ar bērniem ir jādarbojas

Diezgan
ilgu laiku bija taustīšanās un uzticības meklēšana, neslēpj
V. Siliņš. Pirmos trīs mēnešus nav īsti sapratuši, ko
dara. Pat devušies pie projekta finansētājiem, lai paskaidrotu, ka
šādā sadarbībā nevar gaidīt straujus rezultātus, ir jābūt
pacietīgiem. Pirmajās tikšanās reizēs, kad bērni vēl nebija
saraduši ar skolotājiem un bija diezgan noslēgti un klusi, K. Gods
un V. Siliņš vairāk stāstīja – kas ir teātris, ko tajā
dara, kas ir scenogrāfija, kā top kostīmi. “Es neko nevaru
pastāstīt, es neko nezinu, es neko negribu,” bērnu sākotnējo
attieksmi raksturo K. Gods.

Turklāt
šādiem bērniem ir arī uzvedības traucējumi. “Uzvedības
traucējumi, ja tā nav pilnīga garīga atpalicība, ir uzmanības
trūkums. Viņi visi bija bosiki
un kāvās savā starpā,” stāsta mākslinieks. “Tad, kad
vienam iedod galveno lomu, ar otru parunā, kad viņi sāk saprast,
ka tu ar viņiem kontaktējies kā ar pieaugušiem cilvēkiem, tad
uzvedības traucējumi ātri vien pazūd.” Piedalīties
nodarbībās bērni bija aicināti, taču, sapratuši, ka var nenākt,
daudzi atteicās. Vēl citi šī neierastā neobligātuma dēļ vēlāk
atgriezās. “Divu mēnešu laikā nostiprinājies kodols,”
saka V. Siliņš.

Ja
sākumā bērni nebija piedabūjami, tad tagad zīmēšana ir katrā
nodarbībā, bērni labprāt ļaujas fantāzijai. “Nav vairs
tādi teksti kā nemāku, nesanāca.” Šķiet, šajā atsaucībā
liela loma skolotājam, jo V. Siliņš, lai gan intuitīvi,
tomēr atrod veidus, kā ar šiem bērniem rast kopīgu valodu.
Varaprāt, viņiem daudzkārt jāpasaka, cik viņi ir lieliski.

E. Siliņa,
kuras uzdevums ir novērot, kā bērni atraisās, min, ka viņi pa šo
laiku atraduši sevī aktiera spējas un spējas radīt, zīmēt un
domāt. Nozīmīgi esot parādīt, ka bērni, kam ir mācīšanās
traucējumi, var ļoti labi mācīties, ja ar viņiem strādā
nepiespiesti. “Mēs neesam uzlikuši rāmi,” uzsver
E. Siliņa. Izrādes situācijās var improvizēt, arī pamainīt
tekstu, bērniem tas nav jāiekaļ. Bet būtiski, ka viss notiek caur
spēli.

“Cilvēki atbraukuši” 

Projekta
rezultāts būs izrāde, kuras teksts jau tapis un kurai notiek
mēģinājumi. “Kamēr vien tu gribi kaut ko uzzināt un kaut ko
meklēsi, tu pats esi visgudrākais.”
Ar
šādiem dziļdomīgiem vārdiem izskan luga par Mazo cilvēku, kas
dodas pasaulē meklēt visgudrāko. Bet kā tad luga tapa? “Pilnīgi
pakāpeniski,” atbild V. Siliņš. Bērniem tika uzdoti
dažādi globāli jautājumi par to, kas ir visgudrākais, kur ir
vislabāk, kur vissliktāk u. tml. Vēlāk izrakstīja atslēgas
vārdus. “Vadmotīvs bija: ja jau mūs uzskata par muļķiem,
tad jāmeklē visgudrākais,” piebilst mākslinieks, kurš ir
arī teksta autors. “Bet tas viss ļoti balstās uz
improvizāciju,” uzsver psihosociālā atbalsta speciāliste.
Piemēram, mēmo šovu, kas ir izrādes sākumā, bērni spēlē pa
īstam un katrreiz aina izvēršas citādi. “Es biju iedomājies
uzrakstīt didaktiskas lomas, bet sapratu, ka tas neies krastā,”
saka V. Siliņš. “Un Kaspars, atspiedies pie klavierēm,
pasaka: te būs mēmais šovs.”

Bērni
piedalījušies ne tikai teksta tapšanā, bet arī rekvizītu
izgatavošanā, veidojuši butaforijas. Izrādes vizuālais
noformējums arī būs pašu rokās, kā nekā V. Siliņš ir
scenogrāfs. Jau noņemti mēri kostīmiem. Maijā notiks “Mazā
cilvēka” pirmizrāde, pēc tam bērni dosies viesizrādēs uz
citām skolām. Un tad jau projekts būs galā.

Lai
kā arī izrāde izdosies, viens ir skaidrs: projekts jau ir nācis
par labu, vērtē E. Siliņa. “Rezultāts ir process un
tas, kas bērnā paliek, kādas prasmes viņš ieguvis, ko viņš var
parādīt,” uzsver K. Gods. Lai gan visi trīs atzīst, ka
oktobrī, kad sākuši sadarboties ar bērniem, pēc nodarbībām
bijis liels nogurums, tomēr ir gandarījums par to, kā viss
attīstījies. Un V. Siliņš min, ka tad, ja kāds viņam
piedāvātu pastrādāt speciālā skolā par zīmēšanas skolotāju,
viņš noteikti apsvērtu šādu domu. “Katrā ziņā nebūtu
tā, ka es uzreiz atteiktos,” viņš saka.

Pa šiem mēnešiem bērni
pie viņiem tik tiešām ir ļoti pieraduši un pirms katras
nodarbības jau sapulcējušies pie loga un gaida. “Cilvēki
atbrauca,” Varis teic, kā bērni viņus projekta nosaukuma dēļ
nodēvējuši.

Emīls
Lauris
(7. klase) spēlēs galveno lomu izrādē “Mazais cilvēks”:

– Tu
zini, kāpēc esi izvēlēts galvenajai lomai?

– Tāpēc, ka visu ko
māku. Es varu visu iemācīties.

– Tev
daudz teksta jāmācās?

– Normāli, bet es varu
iemācīties. Nav grūti.

– Stāsts
ir par Mazo cilvēku, jā?

– Jā, viņš iet
staigāt apkārt pa pasauli un meklēt pašu gudrāko.

– Kurš
tad beigās ir tas gudrākais?

– Neviens.

– Nebūs
uztraukuma, kad uzstāsies?

– Kad
pirmo reizi uzstāsimies, tad. Jau otro, trešo un ceturto reizi
vairs ne.

– Tad
jau pieaugsi un kļūsi par aktieri.

– Varbūt.

– Kas
tu gribētu būt?

– Policists vai kaut
kas tamlīdzīgs. Vai nu treneris futbolā.

– Skolotājas
izvēlējās, kuri bērni piedalīties pulciņā?

– Mūs pasauca,
prasīja, vai negribam piedalīties teātra pulciņā, un es
izvēlējos. Es domāju, kā būs.

– Tu
pulciņa vadītājus gaidi?

– Jā, es vienmēr uz
turieni aizeju ātrāk nekā viņi. Es gribu ātrāk sagaidīt to
pirmdienu.

Uzziņai:

Projektu “Mazais cilvēks – lielā pasaule. Teātris kā
psihosociālās integrācijas iespēja” īsteno aktieris Kaspars
Gods, mākslinieks Varis Siliņš, psihosociālā atbalsta
speciāliste Evija Siliņa, aktivitāšu koordinētāja Ingrīda Jēče
un projekta vadītāja Zanda Borga.

Projekta mērķis ir īstenot inovatīvu pasākumu, kas veicinātu
jauniešu ar īpašām vajadzībām psihosociālo rehabilitāciju,
uzlabotu viņu radošumu, saskarsmes prasmes un veicinātu produktīva
brīvā laika pavadīšanu.

Iestudējuma “Mazais cilvēks” pirmizrāde būs maijā.

Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.

Projekta
logo ir tapis, apvienojot Speciālās internātpamatskolas bērnu
zīmētos logo. To paveikt palīdzējis mākslinieks un pedagogs
Varis Siliņš.