Laikam jau tikai retais dažādu kultūras sarīkojumu apmeklētājs
nebūs piedzīvojis to, kā koncertu vai izrādi traucē skatīties
viens vai vairāki līdzi paņemtie mazie bērni. Viņu runāšana,
niķošanās, trokšņošana, staipīšanās un dažādas citas
darbības pārējiem apmeklētājiem nereti sagādā diskomfortu,
traucē uztvert uz skatuves notiekošo. Turklāt vecāki, kuru mazuļi
neprot uzvesties, nereti kopā ar bērnu nepamet norises vietu vai
arī tikai uz brīdi spēj savaldīt savu skaļo atvasi. Vai tā
pamazām kļūst par normu, ka bērni trokšņo pieaugušajiem
domātajos kultūras sarīkojumos? Kā šādā gadījumā rīkoties
organizatoriem, skatītājiem un māksliniekiem? Uz diskusiju
aicinājām gan vecākus, gan ar kultūras dzīvi saistītus
cilvēkus.

Kaut kas ir jāmaina

Liepājas Tautas mākslas un kultūras centrs rīko dažādus
pasākumus, un tā speciālisti labi zina, kas skatītāju zālē
notiek koncertu laikā. Sarunā piedalījās gan centra direktore
Baiba Kļava, gan viņas vietnieks Ilgvars Žilinskis
un projektu vadītājas Anda Birkenberga un Inese Sērdiene.

B. K.: – Parasti katrs sarīkojums, koncerts ir domāts
kādai konkrētai skatītāju grupai – pieaugušajiem vai bērniem.
Ja bērniem, tad kāda konkrēta vecuma mazuļiem. Mūsu organizētie
pasākumi galvenokārt domāti pieaugušajiem.

I. S.: – Ja tie ir sarīkojumi ģimenēm un ar bērniem,
to arī norādām afišā.

B. K.: – Ja, nākot uz pieaugušajiem domātu
sarīkojumu, vecāki vai vecvecāki paņem līdzi mazu bērnu, tad
jādomā, kā rīkoties, ja viņš traucēs citus. Kopš šās
sezonas sākuma, t. i., pagājušā rudens, vairākkārt
gadījies, ka tieši nopietnās mūzikas koncertos (tie sākas
vakarā, tātad ne jau maziem bērniem piemērotā laikā) zālē
pēkšņi sāk trokšņot mazuļi. Tie ir paņemti līdzi, bet viņiem
apnīk klusi sēdēt, viņi nespēj klausīties un iedziļināties
mūzikā, tekstos, kā to tajā brīdī dara atnākušie pieaugušie
klausītāji. Šī problēma ir jārisina.

I. Ž.: – Varbūt konkrētā pasākuma afišā vajag
norādīt vecuma ierobežojumus – no cik gadiem to drīkst
apmeklēt. Piemēram, +7 vai +12 gadu. Un, ja atnāk ar jaunākiem
bērniem, tad neielaist zālē.

B. K.: – Bieži vien bijis tā, ka, piemēram, mūsu
koru koncertos uzstāšanās laikā troksni zālē rada pašu koristu
līdzi paņemtās atvases. Mammas dzied, bet viņu bērni dzīvojas
pa skatītāju zāli. Nereti zālē ir speciālie mikrofoni, kas
ieraksta koncertu, vai notiek tiešraide televīzijā, bet turpat
dažu metru attālumā sāk skaļi ņemties bērns vai bērni.
Interesanti, ka vecāku un bērnu uzvedība atšķiras dažādās
kultūras iestādēs. Uz teātri, piemēram, ļoti reti ņem līdzi
mazuļus. Tur izrādes laikā neatļaujas staigāt pa zāli, kā
ienāk prātā: celties augšā, iet ārā, nākt atkal iekšā.
Tāpat arī Olimpiskā centra Rožu zālē. Kaut kādu iemeslu dēļ,
ja sarīkojums notiek Latviešu biedrības nama lielajā zālē, tur
daļa skatītāju, klausītāju dara, kā grib, iet un nāk. Mums,
organizatoriem, nereti jātur ciet un jāsargā durvis, lai koncerta
laikā skatītāji nestaigātu, traucējot citus.

I. Ž.: – Ir bijuši gadījumi, kad ar šādiem
staigātājiem ir ļoti nopietna vārdu pārmaiņa. Runājot par
maziem bērniem, manuprāt, labākais risinājums visiem būtu vispār
neņemt tos līdzi uz pieaugušiem domātiem sarīkojumiem.

A. B.: – Kāds teiks, ka nav kur bērnu atstāt.

I. Ž.: – Tad varbūt vajag palikt mājās.

B. K.: – Mūsu dejotāju koncertos esmu pa zāli
skrienošos bērnus ķērusi aiz rokas, lai netraucē koncertu.
Domāju, ka skatītājus tomēr traucē, ja bariņš bērnu dragājas
pie pašas skatuves, bet vecāki neliekas ne zinis par viņu
izdarībām. Iecietīgi klusē arī skatītāji. Interesanti, ka
nereti šie trokšņojošie bērni ir uz skatuves tobrīd dejojošo
vai dziedošo vecāku atvases. Kur paliek audzināšana, kā
jāuzvedas koncertā?

I. Ž.: – Kad bērni sarīkojumā sāk skraidīt, viņi
neskatās, kur izvilkti vadi, kur nolikti mikrofoni. Ja kaut kas
kritīs, saplīsīs vai kāds savainosies, kurš būs vainīgs?

A. B.: – Arī bērnu domātajos sarīkojumos nav tik
vienkārši. Ja uz skatuves dzied vai dejo mazie mākslinieki, arī
viņus taču traucē, ja citi tādi paši bērni skatītāju zālē
skaļi uzvedas. Ja uz pieaugušo izrādi teātrī atnāk vecāks ar
mazu bērnu, viņam pajautā: “Vai esat pārliecināts, ka bērns
būs kluss un netraucēs pārējos skatītājus?” Zinu, ka tad,
ja zālē kāds bērns trokšņo, vietu ierādītājas palūdz zāli
atstāt. Vispirms pabrīdina, un, ja traucē, tad izraida. Varbūt
mums arī šis ceļš ir jāiet?

I. S.: – Bet mums ir ļoti daudz sarīkojumu bez
maksas. Arī tos apmeklē ar bērniem.

B. K.: – Vecākam būtu jāsaprot, ka maziem bērniem
nevar ļaut zālē niķoties, trokšņot un traucēt citu. Viss tomēr
sākas ģimenē. Ja pieaugušais nāk kā patērētājs, ar attieksmi
“man viss vienalga”, “man tas pienākas”, tas
manī rada sašutumu. Tā ir necieņa pret cilvēkiem līdzās.

I. S.: – Domāju, ka vecākiem, pirms bērnu ņemt
līdzi, jāizvērtē sarīkojuma saturs – vai tas tiešām būs
mazulim interesants, piemērots. Un vēl. Kur paliek cieņa pret
mākslinieku vai māksliniekiem, kas uzstājas uz skatuves? Necieņa,
manuprāt, ir tad, ja viņus uzstāšanās laikā kāds traucē.
Visiem vajadzētu saprast, respektēt tādas vērtības kā ētika,
pieklājība un cieņa pret māksliniekiem un cilvēkiem līdzās.

B. K.: – Diemžēl ir daļa cilvēku, kuri domā tikai
par sevi, savām ambīcijām un ērtībām. Es tiešām brīnos par
vecākiem, kuri skatītāju zālē ucina un kušina raudošu vai
citādi neapmierinātu bērnu un pat neiedomājas, ka vajadzētu
iziet ārā, lai netraucētu citus.

A. B: – Zinu, ka zālē sēdošie skatītāji reti
aizrāda vecākiem, bet, ja kāds to tomēr izdara, tad citi ir ļoti
apmierināti, ka kāds saņēmies un aizrādījis.

I. Ž.: – Jā, radio var klausīties kā fona troksni,
bet, ja cilvēks atnāk uz koncertu, nopērk biļeti, viņš
koncentrējas uz skatuvi un grib baudīt mākslu netraucēti, bez
traucējoša fona. Afišās, arī uz biļetēm norādīt pieļaujamo
vecumu bērniem būtu labs paņēmiens.

B. K.: – Acīmredzot ir jābūt vecuma ierobežojumiem
uz konkrētiem sarīkojumiem. Salīdzinājumam: autovadītāji taču
respektē satiksmes noteikumus, citādi uz ceļiem iestātos haoss.
Var sevi uzskatīt par inteliģentu, kulturālu cilvēku tādēļ, ka
“es nāku uz koncertu”, bet tad esi arī inteliģents un
kulturāls kā skatītājs un klausītājs, kad sēdi zālē.
Skatoties pats un netraucējot to darīt citus.

A. B.: – Zinu Liepājā vienu gadījumu, kad diriģents
pārtrauca koncertu, jo zālē skaļi uzvedās bērns.

I. S.: – Varbūt cilvēki kultūru jauc ar izklaidi?
Visu uz skatuves notiekošo uztver gluži vienkārši par izklaidi,
kas neprasa respektu.

Attieksme nav noliedzoša

Pedagoģe un kora “Laiks” diriģente Ilze Balode:

– Mana attieksme pret mazu bērnu klātbūtni koncertos un citos
sarīkojumos nav strikta un noliedzoša. Manuprāt, runājot par
trokšņojošajiem bērniem, tas ir stāsts nevis par viņiem, bet
mazuļu vecākiem. Svarīga ir vecāku atbildība par savu bērnu.
Mazie mēdz būt dažādi. Kāds sēdēs klusi un mierīgi, un
koncerts viņam būs liels notikums, bet kāds cits līdzpaņemtais
mocīsies un garlaikosies. Visus nevar “likt vienā maisā”,
un nebūtu pareizi radīt bērniem nedraudzīgu vidi, aizliedzot
viņus ņemt līdzi uz koncertiem, it īpaši bezmaksas sarīkojumiem.
Jāatzīst, ka mani kā diriģenti uzstāšanās laikā daudz vairāk
par bērnu radītajiem trokšņiem (kurus pat varu nedzirdēt)
uztrauc un traucē mobilo tālruņu zvani, kas atskan skatītāju
zālē.

Jāmāca no mazotnes

Uzņēmēja, veikala “Stila lietas” vadītāja Laima
Freida:

– Esmu par to, lai bērni jau no mazotnes tiktu pieradināti
apmeklēt dažādus kultūras sarīkojumus. Taču, vecākiem jābūt
tiem, kas izvērtē, no kura vecuma to var darīt. Vai bērnam
pietiks pacietības nosēdēt koncertā stundu vai pusotru? Vai viņam
tas nebūs par grūtu? Manuprāt, ja sarīkojumā mazs bērns skaļi
sāk uzvesties, viņš nav vainīgs, ka sava vecuma dēļ nespēj
koncentrēt uzmanību kā pieaugušais. Tad vecākiem vai vecvecākiem
jādodas prom no zāles, lai netraucētu citus skatītājus,
klausītājus. Taču bērni uz dažādiem sarīkojumiem ir jāved, jo
kā citādi viņi iemācīsies, kā tajos jāuzvedas. Vienlaikus
vecākiem jāspēj novērtēt un jāņem vērā bērna vecums,
temperaments, spēja koncentrēt uzmanību u. c. Zinu reālu
piemēru, kad četrdesmit gadu vecs vīrietis vairs neiet uz teātri
tikai tādēļ, ka viņa māte, pēc sava prāta labu gribēdama,
mazo puiku savulaik ņēmusi līdzi uz visām izrādēm un likusi tās
noskatīties.

Vecāku viedokļi

Sintija Manteniece: – Manuprāt, mazs bērns nav jāved uz
nopietniem koncertiem. Vasarā, kad ir silts un pasākumi notiek
laukā, tad bērni mums ir līdzi. Ar vecāko dēlu, kuram pieci
gadi, ejam uz bērniem domātām teātra izrādēm, tur viss kārtībā.
Reiz viņu biju paņēmusi līdzi uz kino, bet pēc stundas abi gājām
no seansa prom, jo viņš nevarēja un negribēja filmu skatīties
līdz galam.

Niks Kiršteins: – Vecākiem jādomā, uz kurieni ņemt
līdzi mazus bērnus, ir jādomā par viņu, nevis savām interesēm.
Nav konkrēta vecuma, no kura mazu bērnu vajag vest uz nopietniem
sarīkojumiem. Galvenais, lai mazais prastu uzvesties un lai viņu
interesētu, kas notiek uz skatuves. Ja bērns niķojas, traucē
citus, tad no skatītāju zāles ir jāiet prom.

Psihologu ieteikumi

– Nav vienas konkrētas atbildes, no kura vecuma mazu bērnu var ņemt
līdzi uz pieaugušajiem domātiem kultūras sarīkojumiem. Vecākiem
pašiem nopietni jāizvērtē, vai viņu iecerētā izklaide ir
piemērota bērnam, vai viņš spēs mierīgi nosēdēt.

– Vecākiem jāatšķir un jārespektē pieaugušajiem domātie
pasākumi un sarīkojumi tieši bērniem, kuros atļauts skaļāk
uzvesties, kustēties u. c.

– Ikvienam, arī mazu bērnu vecākiem, jārespektē citu uz
sarīkojumu atnākušo cilvēku tiesības netraucēti baudīt
priekšnesumus.

– Dodoties ar bērnu uz koncertu, vecākiem jāizvēlas sēdvietas
rindu galos, lai nepieciešamības gadījumā, netraucējot citus
skatītājus, varētu pamest zāli.

– Mazu bērnu vecākiem, kas ierodas uz pieaugušajiem domātu
sarīkojumu, vienmēr jārēķinās, ka līdzi paņemto,
nenomierināmo bērnu dēļ var nākties aiziet no koncerta, izrādes,
kinoseansa.