1949.gada martā, kad mūs izveda uz Sibīriju, man bija vien
četri gadi. Dzīvojām Ezerē.

Mana mamma pie tēva jaunības dienās atnāca strādāt par
kalponi. Tēvam mamma iepatikās un viņi sāka dzīvot kopā. Ģimenē bijām trīs
bērni, man vēl bija divi brāļi, abi par mani vecāki.

Tēvs mammu oficiāli nebija apprecējis. Izvešanas dienā tēvs
aizmuka uz mežu, domādams, ka mūs neizvedīs, jo mums jau it kā nekas
nepiederēja. Mammu ar mums trīs bērniem iesēdināja smagajā mašīnā un veda
projām.

Tēvs palika Latvijā, bet mēs tikām aizvesti uz Krieviju.
Bijām Omskas apgabalā, pie Irtišas.

Vai ļāva mazliet sagatavoties ceļam, ko mamma paspēja paņemt
līdzi, atceros pavisam maz, jo man bija tikai četri gadiņi, kad mūs izveda. No
sākuma, kad mūs turp aizveda, dzīvojām zemnīcā. Ko sākumā ēdām, pat nezinu,
iespējams, ka mamma bija kaut ko paspējusi paņemt līdzi. Darba sākumā nevienam
nebija.

Pēc tam mūs aizveda uz citu vietu un izmitināja barakās.
Bija tādas garas mājas, kur dzīvojām tādā kā lielā zālē. Gultu nebija, visi
cilvēki dzīvoja uz grīdas, turpat arī gulējām un ēdām.

Vecākajam brālim tobrīd bija 15 gadu, otram brālim – 13
gadu. Trīspadsmitgadīgais brālītis bija norijis bumbiņu un nomira. Slimnīca
bija Irtišai otrā krastā. Vecākais brālis devās turp, mirušo brālīti ietina
palagos un viens pats apbedīja, jo es tobrīd biju slima un mamma nevarēja
braukt līdzi.

Pēc tam saslima vecākais brālis. Arī viņš nomira. Viņu gan
izdevās pārvest uz vietu, kur tobrīd dzīvojām. Mamma, es un visi apkārtējie
kopā apglabājām arī vecāko brāli.

Tad sasirga mamma. Viņa sāka slimot ar nerviem – par dzīvi
viņa vairs neinteresējās, sēdēja, iegrimusi sevī, ar stiklainām acīm. Kā šodien
atceros, ka viņa vasaras laikā sēdēja ar biezo ziemas mēteli mugurā. Kad pacēlu
tā apkakli uz augšu, visa apkakles apakša bija pilna ar utīm…

Droši vien, ka mani tolaik pabaroja apkārt dzīvojošie
cilvēki. Atceros, ka sākās runas par to, ka mani vajag ievietot bērnu namā
Krievijā. Nezinu, kādu apstākļu dēļ mani turp neaizveda un bērnu namā neielika.
Ja tā būtu noticis – tajos gados es būtu ievietota bērnu namā Krievijā, tad es
droši vien tagad dzīvotu Krievijā un būtu krieviete.

Par laimi lēni un pamazām mamma atkopās. Vispirms viņa
strādāja pie vietējā skolotāja – apkopa un tīrīja māju. Vēlāk mamma strādāja
kokzāģētavā, kas ciemā bija. Tad ar mammu jau dzīvojām divas vien – mums bija
atsevišķa maza istabiņa tajā pašā barakā.

No bērnības spilgti iespiedies atmiņā tas, ka zāģētavā pat
vasarā bija milzīgas sniega un ledus grēdas, kas sasalušas kopā ar zāģu
skaidām. Tur vasarās bērni gājām, rakāmies šajās kaudzēs un ledu ēdām kā
saldējumu.

Mamma mani uz skolu neveda, jo ziemās tur bija 40 grādu sals
un mamma baidījās, ka es nenosalstu. Kad man palika deviņi gadi, domāju: visi
bērni iet uz skolu. Tādēļ aizgāju pati un pieteicos iet skolā. Divus gadus
Krievijā nomācījos.

Mēs ar mammu, cik vien bija iespējams, rakstījām vēstules uz
Latviju. Tēvs mums arī rakstīja vēstules no mājām. Mājās pārbraucām vienu gadu
agrāk, nekā lielākā daļa izsūtīto – atgriezāmies 1955.gadā. Divatā ar mammu
atgriezāmies pie tēva.

Tēvu satikām, bet viņa māju vairs nebija. Mājas kaimiņi bija
nojaukuši. Sākumā dzīvojām pie paziņām, braukājām, vietu meklēdami. Tad saslima
un nomira tēvs un mēs ar mammīti atkal palikām divas vien…

Domājot par savu mammu, man liekas, ka notikušais bija
briesmīgi. Briesmīgāk vairs nevar būt! Paņem sievieti ar trīs bērniem un aizved
uz nezin kurieni! Ne viņai darbs, ne ar ko bērnus pabarot! Es kā bērns,
protams, Sibīrijas sūrumu izjutu mazāk…

Arī pēc atgriešanās nebija viegli, jo nekā vairs nebija.
Viss bija jāsāk no nulles. Grūti gāja visiem.

Kaut arī algas ir zemas, ne visiem ir darbs, nevar
salīdzināt apstākļus šobrīd Latvijā ar situāciju, kādā latvieši bija, kad viņus
aizveda uz Sibīriju.

Taču, runājot par krievu tautu, par turienes cilvēkiem, nevaru
teikt nevienu sliktu vārdu. Briesmīga bija sistēma. Paši cilvēki bija labestīgi
un palīdzēja. Pat maizes garoziņu pārdalīja uz pusi, lai mēs nebūtu badā. Pateicoties
šiem cilvēkiem daudzi izsūtītie izdzīvoja, lai vēlāk varētu atgriezties mājās.