Pirmais mēnesis pēc Centra “Marta” Liepājas filiāles atvēršanas augusta beigās pagāja negaidīti mierīgi. Klusējošais filiāles telefons radīja mānīgu sajūtu, ka varbūt Liepājā palīdzība un atbalsts cietušajiem nepieciešams mazāk nekā citviet Latvijā. Vai varbūt Liepājā sievietes arī cieš no varmākām, bet kaut kas attur viņas par to runāt un meklēt palīdzību.

Un tad pēkšņi pēdējās nedēļas laikā Centra “Marta” Liepājas filiālē saņēmām sešus palīgā saucienus. Mānīgā sajūta par vardarbības neesamību pazuda un atklājās skaudrā Liepājas sieviešu ikdiena – vardarbība publiskā vietā, vardarbība aiz slēgtām dzīvokļa durvīm, vardarbība, kas paciesta trīsdesmit gadu garumā no vīra alkoholiķa, pieaugušu bērnu vardarbība pret savu māti sirmgalvi, vecāku vardarbīga kontrole pār savu meitu.

Vardarbība pret sievieti no viņas dzīvesbiedra puses, to visu redz bērns – un arī kļūst par upuri, parādās uzvedības problēmas skolā – noslēdzas vai kļūst par vardarbi pret saviem vienaudžiem.

Sievietes cieš sākot no mutiskas noniecināšanas līdz smagai fiziskai vardarbībai ar lauztiem kauliem un smagām galvas traumām.

Seksuālās vardarbības un uzmākšanās sievietēm skaudros apmērus pasaulē arī atklāj pagājušajā nedēļā spontāni aizsākusies sociālo mediju kampaņa #MeToo (EsArī), kuras ietvaros sievietes publiski dalās ar piedzīvoto seksuālo vardarbību. Arī Latvijā sievietes šīs kampaņas pamudinātas stāsta par piedzīvotās seksuālās uzmākšanās gadījumiem.

Nesaistīti ar šo kampaņu liepājniece, kas cietusi no sabiedriskā transporta vadītāja emocionālas un fiziskas vardarbības, izstāstīja savu stāstu 17.oktobra laikraksta “Kurzemes Vārds” numurā un ziņu portālā www.liepajniekiem.lv.

Skumji, ka gan sieviešu atzīšanos par piedzīvoto seksuālo vardarbību, gan liepājnieces stāstu pavada gūzma ar komentāriem un prātojumiem, kas normalizē vardarbību un vaino cietušo piedzīvotajā vardarbībā – pati vainīga, ka ģērbjas izaicinoši; pati vainīga, ka nemācēja uzvesties; pati vainīga, ka divdomīgi izteicās; pati vainīga, ka nekāpa ārā no autobusa; pati vainīga…

Bieži cilvēki, reaģējot uz šiem stāstiem, tos trivializē, padara tos maznozīmīgus, apšauba, vai vispār tur ir kaut kas noticis.

Runājot par sievietes piedzīvoto vardarbību autobusā, ir jāsaprot, ka jebkura vardarbīga situācija nav normāla un mēs nevaram prasīt no cietušā, lai viņa rīcība būtu normāla – lai laikus racionāli noreaģē un nekļūdās savā uzvedības izvēlē.

Jau notikušu vardarbīgu situāciju ir kļūdaini aplūkot no skatu punkta – ko tādu cilvēks izdarīja nepareizi, ka kļuva par cietušo? Kāpēc viņš uzķērās? Tas noveļ vainu uz upuri un varmāka tā nemanāmi izslīd no mūsu redzes loka. Savukārt upura vainošana attaisno vardarbību un iegrūž cietušo vēl dziļākā bedrē.

Un šajās upuri vainojošās attieksmēs gan privātās sarunās, gan publiskajā telpā, manuprāt, ir meklējami iemesli, kādēļ vispār vardarbība pastāv. Cietušo vainošana noved pie cietušo klusēšanas, kas padara vardarbību dzīvu, baro to, bet noslēpj no mūsu acīm, radot ilūziju, ka tās nav. Bet vardarbība pastāv un tā ir jāsauc īstajos vārdos.

Juris Dilba, Centra “Marta” Liepājas filiāles vadītājs