Arī manu ģimeni tiešā veidā ir skārusi situācija, kad meita pēc studijām Beļģijā, Lēvenes Universitātē zibens ātrumā mājās atgriezties negrasījās, lai pielietotu iegūtās zināšanas un pieredzi, tā teikt, dzimtenes labā.

Arī mani nereti mocīja gan ilgas, gan skumjas par tālumā mītošo bērnu, un allaž patriotisku jūtu aizgrābtā balsī klāstīju par programmām, kuras tiku dzirdējusi skandinām gan medijos, gan valstvīru mutēs – cik ļoti mēs gaidām ārzemēs skolojošos jauniešus atpakaļ Latvijā.

Jāteic, ka arī meitai savu māju izjūta ir un bija spēcīga, un pēc četriem Beļģijā pavadītajiem gadiem tika pieņemts lēmums atgriezties.

Un tad nu sākās! Jāsaka, mīļie, godīgi un bez patosa: ja vien neesat iemantojuši personīgus kontaktus un citas joprojām mīļā blatiņa padarīšanas, neviens jūs te negaida.

Vairumā gadījumu potenciālie darba devēji atrakstās un dziļi pateicas par tiešām vērtīgo CV ,bet patlaban vakanču nav utt.

Protams, šis visnotaļ gudrais, vairākas svešvalodas pārvaldošais un zinošais jaunietis nav gatavs strādāt mazkvalificētu darbu. Un jebkurā gadījumā tas būtu pilnīgi bezjēdzīgi.

Ne jau tādēļ tik daudz grūtību ir pārvarēts, studēts ārvalstīs, lai tagad par minimālo samaksu atstrādātu sev noliktās stundas.

Jāatzīst, mums paveicās. Tāpat jāvelta tikai un vienīgi atzinīgi vārdi attiecīgajās institūcijās strādājošajām meitenēm. Cik nu iespējams, šīs darbinieces centās palīdzēt, noskaidrojot attiecīgos likuma pantus utt.

Sāku arī saprast, kāpēc ne mazums jauniešu pēc vairāk nekā pusgadu veltīgiem darba meklējumiem nolemj atgriezties iepriekšējā mītnes zemē.

Neizpratne mijas ar skumjām. Kam gan ir izdevīga šāda demagoģija? Skaisti, bet tukši saukļi, ja reālā dzīve pierāda ko citu? Un tās visas valsts līmenī ir labi finansētas un apmaksātas programmas.

Vēl varētu saprast, ka ne pārāk veiksmīgi vietējie darboņi baidās no konkurences. Ka pēc laiciņa šis jaunais un progresīvais cilvēks pašu varētu izspiest no ērtas un labas vietiņas.

Lai nu kā – taču uzdrīkstēšos apgalvot, ka daļu mūsu jauniešu un cilvēku spēka gados valsts pati ir aizdzinusi – un ko gan viņiem varētu pārmest? Vēlmi pēc cilvēka cienīgas dzīves kvalitātes? Ja ar patriotismu nepietiek pat autobusa biļetei?