Šodien svētki skolēniem, skolotājiem un visiem pārējiem, kam ir kaut mazākā saistība ar kādu izglītības iestādi, no paša rīta priecājās kāda izglītības darbiniece.

Ir pēdējā skolas diena, sākas brīvlaiks (vismaz tiem, kam priekšā nestāv pāris nervu kutinošu mirkļu eksāmenu priekšvakarā).

Lai gan šogad Nodarbinātības valsts aģentūra neīstenoja jau par tradīciju kļuvušo projektu, kad skolēnus iekārtoja darbā firmās, lauku saimniecībās un pašvaldības iestādēs, bērni pavisam saskumuši nav. Daudzi jau atraduši kādu iespēju pelnīt. Neoficiāli, protams. Kāds vāks radu un paziņu bērnus, palīdzēs krustvecākiem lauku saimniecībā, kāds strādās vecvecāku labā, kādam māsa izmaksās braucienu uz Īriju, kur būs jāpalīdz mājas darbos.

Bet, visi kā viens, skolēni neaizmirst pastāstīt arī par izklaides iespējām. Jo – kāpēc gan strādāt, ja nevar kārtīgi atpūsties. Vienam ir cerība beidzot noplūkt līdz šim aizliegto augli un nokļūt ”Beach Party” pasaulē, cits iztiks ar staigāšanu pa izlaidumu ballēm, vēl kāds gatavojas laukos spēlēt futbolu un iet makšķerēt. Bet ir arī tādi, kam padomā brauciens ciemos pie Lielbritānijā strādājošajiem radiem.

Aptaujājot jauniešus, arī jāsecina, ka viņu vecākiem nav, par ko uztraukties. Nebūs jāizdod nauda par nometnēm, nebūs jāraizējas, ko atvases dara laikā, kad vecāki ir darbā, nebūs jādod kārtējie lati jaunām drēbēm, gājienam uz kino vai futbola maču. Patiesībā būtu jālepojas, ka laikā, kad apkārt ir tik daudz negatīvu emociju, jaunieši spēj ne tikai atrast vietu, kur strādāt un nopelnīt, bet arī nezaudē dzīvesprieku un optimismu. Man tiešām prieks.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste