Novembrī tautā iemīļotajai dziesminiecei Austrai Pumpurei būtu apritējuši apaļi 90 gadi. Austrasbērni, tostarp Inese Muižniece un Simona Rača, kas kopā vada un organizē darbus radošajā telpā “Austras istaba”, šo notikumu neatstāja nepamanītu. Liepājnieki turpina vākt kultūrvēsturisko materiālu un māksliniecei par godu rīko dažādus pasākumus.

Pieņēma katru, kas nāca

Leģendārās dziesminieces Austras Pumpures audzēkņi, kurus tautā jau sen dēvē par Austrasbērniem, izpletušies pa visu Latviju un pat ārpus tās robežām, stāsta “Austras istabas” pārzinātāja I. Muižniece. Rucavā dzimusī Latvijas dziesminieku ciltsmāte augusi muzikālā ģimenē un jau agrā bērnībā bijusi varena dziedātāja, tādēļ nav nekāds brīnums par Austras tālāko dzīves ceļu. Pēc Liepājas Mūzikas skolas absolvēšanas viņa sāka strādāt par izrāžu muzikālo noformētāju Liepājas teātrī. Tur arī A. Pumpure iepazinās ar komponistu Imantu Kalniņu, un sākās viņas Kalniņa ēra. “Austra ar aktieriem komponista dziesmas dziedājusi ne tikai teātrī, bet arī mājās un saviesīgos vakaros. Tad vienā brīdī režisors Oļģerts Kroders, Austras vārdiem, izgrūdis viņu uz skatuves. Un teātris šo Austras koncertprogrammu ar I. Kalniņa dziesmām ielicis repertuārā. Jau pagājušā gadsimta 70. gados viņa dziesmās ieauda atmodas laika idejas. Tie bija pareizie zemteksti, ko viņa spēja sataustīt un izstāstīt,” I. Muižniece stāsta. Pēc koncertiem viņai sāka nākt klāt klausītāji, sakot, ka arī gribētu dziedāt. “Un Austra nevienu prom nedzina, viņa teica: “Labi, tad nāc uz mūsu mēģinājumiem, darbosimies.” Pamazām vien viņas līdzgaitnieki tika iesaukti par Austrasbērniem.”

Mūža nogalē A. Pumpure vadīja ģitārspēles stundas jauniešu centrā “Vaduguns”, kur arī I. Muižniece ar viņu iepazinās un pārtapa Austrasbērnā. Pēdējos gados viņa vairāk darbojusies tieši ar jauniešiem. Teikusi, ka labāk, lai tie bērni dzied, nekā staigā pa ielām. Pie viņas vienmēr savu vietu atraduši cilvēki, kas kādā dzīves posmā jutušies citur neiederīgi, viņa visus pieņēmusi. “Ar mani bija tāpat. Pēc 9. klases mēģināju iet uz ballītēm, diskotēkām, bet kaut kā nejutu, ka tas būtu mans. Aizgāju uz “Vaduguni”, sāku spēlēt ģitāru, un likās – o! Visam parādījās jēga, un es atklāju savu pasauli, kurā jūtos ērti un labi,” stāsta I. Muižniece. Austra deva pieredzi, kā tas ir – būt koncertā, uz skatuves, un to īpašo strāvojumu, ko viņā varēja just no pirmās reizes.

Pašai savs “nervs”

Austra nemācīja tikai ģitārspēli, viņa mācīja mīlestību uz dziesmu. “Es domāju, pat tad, ja Austra nebūtu mūziķe, viņa mācītu mīlestību citos formātos. Viņa bija stingra un saprotoša reizē. Nekad asi nekritizēja. Reiz, kad mēs pamatīgi sajaucām dziesmu un beidzām pusē dziedāt, Austra pagriezās pret mums un teica: “Nu, re, kā sanāca!” Un tas arī bija viss, bet mēs tāpat sapratām kļūdu. Būt par Austrasbērnu nozīmē sajust un apzināties, ka tu piederi lielai ģimenei, tā ir īpaša kopības un savējo sajūta,” atklāj I. Muižniece.

Austra Latvijā bija pirmā, kas uz skatuves dziedāja nevis tā, kā pienākas uz estrādes, bet cilvēcīgi un vienkārši – kā dzimšanas dienas ballītē, stāsta I. Muižniece. “Domāju, ka lielā mērā tā bija arī teātra skola, kas viņai parādīja, kā cilvēkiem dziedāt dabiski. Viņa prata atrast dziesmās to savu “nervu” – dabisko, vienkāršo, mīļo un sirsnīgo. Spēja dziedāt, kā parasts cilvēks no tautas. Patiesi.”

Austrai ļoti svarīgs bija tieši dziesmas vēstījums, spēcīgi teksti, piemēram, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Knuta Skujenieka dzejas. “Viņa labi prata raidīt domu un izcili mācēja klausīties citus. Austru zināja visi. Viņa ir Latvijas kultūras vērtība, izcila personība. Kad agrāk teicu, ka spēlēju pie Austras Pumpures, tad jaunieši nereti pārjautāja: “Tā ir tā kundzīte ar ģitāru?” Tie, kuri Austru pazina personīgi, varbūt atceras, kā reiz ļoti precīzi pateica Anta Eņģele, – ka Austrai ar vecumu nav nekāda sakara. Es viņai piekrītu. Viņa dziedāja līdz 88 gadu vecumam, līdz sava bagātā mūža beigām. Un harismātiski dziedāja,” stāsta I. Muižniece.

Pietrūkst padoma

“Tagad viss ir krietni mainījies, jo pēkšņi palikām bez mūsu garīgās mammas un skolotājas,” skumji atzīst I. Muižniece. “Nekas cits jau neatlika, bija jārestartējas. 2017. gads mums bija klusais gads, uz Austrasdienām sagatavojām un izpildījām Imanta Kalniņa pirmo koncertprogrammu, ko Austriņa togad vēlējās atjaunot. Pieminot viņu, rīkojām koncertus visā Latvijā, taču kultūrvēsturiskajā plāksnē vēl neko sistemātiski nedarījām, arī materiālus nevācām, dzīvoklī mantas nekārtojām. Bija pagrūti tam ķerties klāt.”

Šogad Austrasbērni ir saņēmušies un uzsākuši aktīvāku darbību, martā atklājuši “Austras istabu” – radošo telpu, kur izvietoti priekšmeti no Austras dzīvokļa, notiek pasākumi un mēģinājumi. Tur savu mājvietu radis arī vācu biedrības ansamblis “Zusammen sein”, kurā jau savulaik bija A. Pumpures domubiedri.

Savu dzīvokli A. Pumpure atstājusi mantojumā “Austras biedrībai”, tur gan publiskā darbība nenotiek, jo tas atrodas pilsētas nomalē, vairākstāvu daudzdzīvokļu ēkā. Šobrīd, samaksājot komunālos maksājumus, tajā uzturas Austrasbērni Laura un Dzintars Vītoli, kuri nesen atgriezušies no mūzikas studijām Londonā. Tas ir ļoti labi, jo tādā veidā dzīvoklis ir drošās rokās, skaidro I. Muižniece, piebilstot, ka citādāk nebūtu arī līdzekļu, ar ko komunālos maksājumus nosegt. Savukārt telpas Romas dārzā, kur tagad atrodas “Austras istaba”, Austrasbērniem piešķīra Ivars Kesenfelds, kurš bija un joprojām ir Austras draugs. “Mēs tās varam izmantot absolūti bez maksas, pateicoties Austras draudzībai.”

Sieviete, kas šobrīd cenšas strādāt pie tā, lai darbība “Austras istabā” ritētu savu gaitu, stāsta, ka visvairāk pietrūkst padoma: “Jā, pietrūkst padoma, kā rīkoties. Patvēruma pietrūkst. Zem spārna palīšanas sajūtas pietrūkst. Un līdzās būšanas. Agrāk jau bija vienkārši – kā Austra teica, tā bija. Tagad Austrasbērniem ir jāpieaug un jāpieņem lēmumi pašiem. Viegli nav. Bet katru reizi, kad rīkojam kādu pasākumu vai kaut ko organizējam, es sev pajautāju – kā Austra darītu? Ko viņa gribētu?”

Trakie entuziasti

Šie divi gadi Austrasbērniem bija liels pārbaudījums, viņiem nebija pārliecības, vai cilvēki nāks uz koncertiem, ja tajos nebūs A. Pumpures. “Es biju redzējusi, kā cilvēki skatās uz Austru, kā viņa ar savu personību piepildīja istabu! Viņai bija milzīgs draugu loks, kas regulāri nāca uz koncertiem.” Tomēr pēc pirmajiem koncertiem I. Muižniece novērojusi, ka, lai arī publika ir mainījusies, tomēr interesenti ir, parādījušies arī jauni cilvēki. Šogad un nākamgad tiek plānoti koncerti, esot doma sadarboties arī ar citiem dziesminiekiem, ne tikai Austrasbērniem, viņa stāsta. Piemēram, nākamgad “Austras istabā” viesosies dziesminieks Kārlis Kazāks.

Lai varētu koncertēt un saņemt kādu finansējumu, I. Muižniece, neskatoties uz to, ka šobrīd ir bērna kopšanas atvaļinājumā, raksta projektus un meklē iespējas, kā “Austras biedrība” varētu veiksmīgi darboties. Sevi par vadītāju gan nesauc, smejas, ka dokumentos tiek rakstīts – filiāles vadītāja, bet nu tas esot vairāk formalitāšu dēļ. Visus organizēšanas un reklāmas darbus veic kopā ar Simonu Raču: “Simona vairāk ir uz vietas un uzņem viesus, es piedalos attālināti, klātienē ierodos, kad varu.”

Šobrīd notiek jaunu dalībnieku uzņemšana, tāpēc visi, kas vēlas pievienoties Austrasbērniem, to droši var darīt. Esot iespēja mācīties spēlēt ģitāru, izkopt vokālu, rakstīt dziesmas un vienkārši būt kopā. “Šobrīd gan esam vairāk tādi entuziasti. Skatīsimies, cik ilgi mums pietiks spēka un jaudas, lai to visu piedāvātu, jo nodarbību vadīšanai pašlaik nav nekāda finansējuma,” paskaidro sieviete. “Mums tas sniedz lielu prieku, bet brīžiem paši nevaram saprast, vai tas mums ir hobijs vai nopietns darbs. Ir jābūt diezgan trakam entuziastam, un es domāju, ka mēs šobrīd, par laimi, tādi esam vairāki. Austrai patiktu, ka mēs turpinām iesākto. Tāpēc cenšamies atvērtību saglabāt.”

Lai neaizmirstas

Lai A. Pumpuri saglabātu mīļā piemiņā, tiek veikta dziesminieces kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana, ko plānots izkārtot “Austras istabā”, kur jau ir sanestas vairākas lietas no viņas dzīvokļa. “Kristīne Locika šobrīd cītīgi strādā pie nošu materiāliem. Taisām arī Austras īpašo grāmatu plauktu, jo Austras skapī ir daudz grāmatu ar autogrāfiem un īpašiem ierakstiem – tās vēlamies sakārtot. Gatavojam mājaslapu, lai šī informācija būtu brīvi pieejama visiem interesentiem, lai varam informēt arī par pasākumiem. Gribētos sakārtot foto un video materiālus ar Austras koncertiem, lai tos var klausīties un skatīties. Tas ir milzīgs darbs, kas vēl gaida, kas ir priekšā, bet visi, kas var, iesaistās. Austras istabā šobrīd ļoti daudz palīdz Jānis Rūcis – gan ģitārspēles apmācībā, gan saimnieciskos darbos. Laura Vītola māca, kā no sevis izvilināt dziesmu – viņa palīdz tapt jauniem dziesminiekiem. Dzintars Vītols ģitārspēli pasniedz individuāli, viņš arī koncertus apskaņo, tā ka viss notiek,” vēsta I. Muižniece.

Viņa pastāsta, ka A. Pumpures dzimšanas dienas vienmēr tika atzīmētas ar dziesmām, arī pēc viņas aiziešanas Austrasbērni sanāk kopā un mazliet padzied. Šogad Austras piemiņai veltīti vairāki koncerti – Liepājas folkloras apvienība “Atštaukas” jau novembra vidū savu koncertu izdziedāja, tad notika Austrasbērnu sadziedāšanās un kliņģera baudīšana. 1. decembrī, pēc Silvijas Martones ierosinājuma, notika dziesmu vakars “Austrai 90”, kurā piedalījās dažādu nacionālo biedrību ansambļi un folkloras apvienības.

“Šādos vakaros mēs sanākam kopā un dziedam. Var just, ka cilvēkiem patīk šie Austrasbērnu kopkoncerti, kuros var brīvi dziedāt līdzi “Zilo putniņu”, “Smilšu rausi” un citas dziesmas. Mēs to visu gribam nodziedāt kā sev, tā Austriņai tur augšā par prieku. Vienkārši pabūt kopā un padomāt,” piebilst I. Muižniece.