Jau astoņus gadus nedēļu pirms Ziemassvētkiem Strazdes muižā lieli un mazi bērni ir varējuši sastapt vietējos rūķus. “Strazdē rūķus mīl, Talsu novadā mīl un citur arī,” viņi apliecina. Strazdes rūķi pat nedrīkst reklamēties, lai nebūtu jādāļā pārlieku daudz atteikumu, jo jau oktobrī bijis skaidrs, ka rūķošanās aktivitātēm atvēlētais laiks ir “pilns līdz augšai”.

Kopā ar sešiem rūķiem un Ziemassvētku vecīti piesēžam uz “preses konferenci” telpā, kur gadu iepriekš bija satriecoši skaista rūķu ēdamistaba. Šogad tā iekārtota askētiski – kā vieta, kur mammām ar mazulīšiem uz brīdi patverties no pārāk lielās burzmas. Ne tikai mēs, viesi, bet arī paši rūķi un Ziemassvētku vecītis sarunas sākumā tiek apdāvināti. Še esot tāds princips: ne dienu bez dāvanām!

Katrs rūķis ir personība, atšķirīgs no pārējiem. Rūķu mamma Karlīna apgalvo, ka rūķi esot un paliekot mīļi arī tad, kad palaidņojas. Kripatiņa allaž uzsver, ka viņa šajā ģimenē ir sabiedrisko attiecību speciāliste. Rūķis Kikī labprāt pats ballējas, bet prot iekustināt arī citus, piedāvājot dejas, rotaļas un viktorīnas. Kreimenīte sevi atzīst par klusāko rūķi, kurš toties gādā par muzikālo fonu. Kāpēcīte ir prātīgs rūķis, kurš uzdod daudz jautājumu. Kriksis ir mazais brālis, ļoti aktīvs un ašs rūķu bērndārznieks. Protams, te ir arī Ziemassvētku vecītis, kurš šogad Strazdes muižā ticis pie jauniem, gaišākiem apartamentiem. Tas gan vairāk noticis nevis vecīša, bet bērnu ērtības labad. “Vecītim pretī neviens nerunā,” viņš palepojas. “Nav jau laika viņu neklausīt – pārāk daudz darba,” paskaidro Kripatiņa.

Pulcē cilvēkus ar rūķismu

Ko viesi saņem Strazdes muižā? “Prieku! Svētkus! Dejas! Rotaļas!” rūķi cits caur citu atbild. Tikai pēc tam paskaidro, ka te darbojoties trīs “i” princips: izglītot, informēt un izklaidēt. “Var jau tāpat uz kādu ballīti aiziet, bet te ir stāsts, te ir notikums, darbošanās, mācīšanās,” uzsver Kripatiņa.

Kopā cenšamies rast atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēkiem vajadzīgas pasakas un kāpēc gribas tajās pabūt. “Prasās! Ārā baltuma kļūst ar katru gadu mazāk, tāpēc vajag vismaz iekšēji to sajūtu kaut kādā veidā radīt, un šis ir viens no brīnišķīgākajiem veidiem – ir Ziemassvētki, un ir brīnums,” spriež rūķu mamma Karlīna. “Tas ir kopā darbošanās brīnums. Te darbojas cilvēki, kuriem arī galvā tas rūķisms ir. Mēs te esam kopā dažādu profesiju cilvēki no dažādām vietām, ar dažādiem uzskatiem, bet mūs vieno vēlme otram darīt Ziemassvētku gaidīšanas laiku mazliet jautrāku, ne tikai tādu, kurā skraida par veikaliem, pērkot dāvanas. Ne vien bērns, arī pieaudzis cilvēks var par kaut ko brīnīties un kaut ko padarīt! Daudzi raud par to, ka viņiem neesot Ziemassvētku sajūtas, jo sniega nav, dāvanu nav un nekā cita arī nav. Bet svētku sajūta jau rodas tieši brīdī, kad tu kaut ko gatavo, kad tu domā par svētkiem, un tas nav obligāti jādara lielveikalā. Mums, rūķiem, gribas parādīt, ka ģimene, kopā darbojoties, var svētku sajūtu iemantot,” papildina Kripatiņa.

Gada pārējā laikā rūķismu saglabājot, piemēram, virzot kultūras darbu dažādās Talsu novada vietās, bet svētku tuvumā viņiem pašiem atliekot vien uzvilkt rūķu drānas un ikdienas darbs paejot otrā plānā. “Cepures, gaismas, katrs savā vietā. No autobusa izbirst bērni, un viss dabiski notiek,” rūķi stāsta. Tas arī vajadzīgs – būt dabīgi rūķiskiem, lai bērni notic, ka viss ir pa īstam, rūķi te dzīvo un Strazdes muiža ir viņu mājas. Un notic arī – viņi necenšas rūķos saskatīt tantes vai minēt, kas slēpjas aiz Ziemassvētku vecīša baltās bārdas.

Nolaisties līdz svētku vecumam

Kad pēc pirmssvētku maratona no muižas projām devusies pēdējā grupa, par spīti fiziskajam nogurumam esot arī žēl, ka brīnumu laiks beidzies. Varētu rūķošanās laiku pastiept garāku (vajadzētu taču nodrošināt piedāvājumu, ja reiz ir pieprasījums!), bet tad rūķiem jāstrādā maiņās, citādi ilgāk par nedēļu no pulksten 9 līdz 21 izklaidēt ciemiņus būtu fiziski grūti. Pērn gan bijusi sajūta, ka varētu turpināt, ja reiz pārējā pasaule tāpat it kā pārstājusi eksistēt. Ar bažām jautāju, vai nav tā, ka pēc tik intensīva pirmssvētku laika rūķi, novilkuši parādes tērpus, ar mājiniekiem vairs svētkus svinēt nevēlas. “Bet šī ir tā vieta, kur svētkus pa īstam sajūti! Jā, mājās ir Ziemassvētku vakars, bet līdz tam pat īsti nemani, ka svētki tuvojas. Te sajūti prieku, ko sniedz bērni, tāpēc nenogursti,” apliecina Kāpēcīte. Dienas beigās atliekot izlasīt viesu grāmatā rakstīto, lai atkal iekšējās baterijas uzlādētos. “Ja kādam ir skumīgi, ir rudens nomāktība vai trūkst Ziemassvētku sajūtas, lai atbrauc palasīt rūķu viesu grāmatu! Tur redzamas īstas emocijas,” priecājas Kripatiņa.

Abi sienas pulksteņi Ziemassvētku vecīša mājvietā apstājušies uz – ej nu sazini! – pusdienlaiku vai pusnakti. “Tāpēc jau rūķīši var sasniegt tik lielu vecumu, ka laiks stāv uz vietas!” vecītis skaidro. Viņa istabā ir bezgala daudz mīļu un skaistu lietiņu. Ir arī dzirnavas sniega malšanai, uz kurām ik gadu tiek liktas lielas cerības. “Brīnumi notiek tiem, kuri tic brīnumiem. Jātic! Labais vairo labo, un kamols veļas tālāk. Tas laikam arī ir iemesls, kāpēc mēs te esam. Lai to kamoliņu ritinātu – lai visiem tās brīnumdzirkstelītes tiek,” spriež Kripatiņa.

Šo gadu laikā dzirkstelītes trāpījušas vairākiem tūkstošiem cilvēku. Jāuzsver, ka te visi tiek saukti par bērniem, un rūķiem pašiem tikai no 300 gadiem sākoties pieaugušo vecums. “Man jau arī vēl nav pilni 100,” Kripatiņa cilvēciski divdomīgi paziņo. Viņa viesus dalot mazajos un lielajos bērnos, un sevišķs prieks esot, kad arī lielie bērni atveras visām brīnumainajām norisēm. “Ja lielais bērns nenolaižas gluži līdz mazā bērna līmenim, tad viņš vismaz atceras savu bērnību. Gadās, ka dažs kungs gados pirms piparkūku cepšanas atvairās: “Kādas muļķības, es nu gan necepšu!”, bet beigās rullē mīklu un lielās, kuras ir viņa gatavotās piparkūkas. Visiem ir līdz tam svētku vecumam jānolaižas. Tā ir!” Kripatiņa sapratusi.