Kristīne Jākabsone: Kā iekasēt naudu no tiem, kas atteikušies no apkures?
Mūsu mājā, tajā kāpņu telpā, kurā es dzīvoju, dažos dzīvokļos jau salīdzinoši sen ir nozāģēti apkures radiatori. Pagājuši vairāki gadi un līdz šim nevienam tas neradīja problēmas.
Pārējiem dzīvokļiem bija apkure (reizēm ar to bija, kā bija, taču tā līdz šim nekad nav bijis, ka apkures nebūtu vispār), šo dzīvokļu iemītnieki sildījās, kā nu prata. Tomēr tā bija viņu izvēle, ko bija akceptējusi namu pārvalde. Dzīve ritēja savu gaitu. Līdz iestājās ekonomiskā krīze.
Pēkšņi šovasar šo dzīvokļu iemītnieki saņēma no namu pārvaldes vēstules, kas līdzinājās teju vai zinātniskam traktātam fizikā. Šajās vēstulēs cilvēkiem tika skaidrotas dzelzsbetona kā celtniecības materiāla fizikālās īpašības; visa garā paskaidrojuma būtība izkristalizējās sekojošā slēdzienā – dzelzsbetons kā celtniecības materiāls ir apsildāms vienmērīgi, tā kā viņu dzīvokļi no vienmērīgā apsildes procesa ir izkrituši, viņu dēļ pastāv bezmaz vai mājas sagrūšanas draudi, tāpēc viņiem (esot bez apkures) tagad jāmaksā vēl vairāk nekā pārējiem (ar apkuri).
Man nav zināšanas celtniecībā, es nepārzinu celtniecības materiālus un fiziku neesmu apguvusi vairāk, kā vidusskolas programmā paredzēto. Tomēr kaut kas pat man tur šķiet dīvaini. Tātad, ja mani kaimiņi nemaksā par apkuri, kuras viņiem nemaz nav, tad māja ir apdraudēta. Bet, ja viņi sāk maksāt pietiekami lielas summas namu pārvaldei, tad draudi mājai izzūd? Vai arī – namu pārvalde veido fondu, no kura līdzekļiem cels jaunu māju, ja kaimiņu bezatbildības dēļ sagrūs līdzšinējā?
Šis ir viens piemērs. Bet tādu mēģinājumu likt cilvēkiem bezjēdzīgi maksāt par zilu gaisu naudu, kuras viņiem katastrofāli trūkst, noteikti nav tikai viens.
Naudas trūkst visiem. Bet kur tad ir izeja? Kā mums visiem tomēr solidarizēties, lai, nekaitējot paši sev, pārciestu šo laiku? Varbūt, ja mēs iesākumā varētu pamēģināt cits citam “neizgriezt rokas”…
Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja