K. Brekte Liepājā ir strādājis salīdzinoši daudz – veidojis scenogrāfijas izrādēm, iekārtojis mākslas ekspozīcijas, šovasar Karostas festivāla plenēra ietvaros tapa sienas gleznojumi redānā. Šeit viņam patīk un šurp braucot ar vislabākajām sajūtām. ”Man liekas, ka liepājnieki ir drosmīgi un vienmēr tādi forši. Atbraucot uz Liepāju, jūtu, ka te ir tāda kā sava republika, kas atkal ir ļoti forši,” novērojis K. Brekte.

”Ne visus, bet esmu diezgan daudz redzējis,” viņš saka par gleznojumiem uz ēku sienām Liepājā. Par vienu no pēdējiem – grafiti mākslinieka Ozmo veikumu Pasta ielā, kur attēlots jūras dievs Neptūns, Liepāja valdzinošā sievietes tēlā un vējš – K. Brekte teic, ka ”man patīk tas raibums, ka darbs ir tāds kolāžīgs. Man kolāža kā žanrs vispār patīk”. Uz piebildi, ka dažs šajā darbā saskata viņa rokrakstu, K. Brekte tikai pasmaida, un nosaka: ”Skat, kā!”

Nolūkojis kāda nama sienu vai mūri, uz kura varētu veidot murāli, viņš Liepājā neesot, lai gan būtu gatavs ķerties pie lietas. Veicot jebkuru darbu vai sākot pie tā strādāt gan teātrī, gan pie izstāžu ekspozīcijas, gan savām izstādēm, vienmēr pirms tam K. Brekte veicot izpēti.

”Ja tas, piemēram, ir murālis, tad mani interesē, kāpēc tas ir tieši šajā vietā, kas tur būs, kā tas mūsdienu kontekstā ieskatīsies, vai ir analoģijas vai to nav, kāda ir forma, saturs. Tā kā es esmu zinātkārs, ar jauniem darbiem garlaicīgi nav man nekad.”

Un, viņaprāt, pelēka, saplaisājusi vai ar reklāmām apdarināta siena, mākslinieku rokās pārveidota, tikai iegūst.

”Es uzskatu, ka jebkurai pilsētai ir jāmainās, jābūt drosmīgai, jāiet uz priekšu, un tikai tā cilvēkus varēs izglītot un iet līdzi laikam. Gan Rīgā, gan visā Latvijā ir novērojams tas, ka, vai nu no pārāk lielas pārticības, ir mazkustība vai neliela stagnācija, turklāt daudzās jomās,” spriež K. Brekte, kura stāsts ar murāli Rīgā nebūt nav galā. ”Skatīsimies, cik tālu tas aizies,” saka nu jau skandalozā mākslas darba autors.

Lai gan, to radot, plašo rezonansi neesot varējis iedomāties. ”Biju ļoti pārsteigts.” Sekojošo sabiedrības reakciju absolūti negaidījis un pat nesapratis troksni ar šo murāli.

Vai mīļā miera labad nav apsvērta doma murāli, piemēram, aizkrāsot? ”Nē, par savām lietām vajag cīnieties un pastāvēt,” viņš ir kategorisks. ”Karš ir uzsākts tikai pret tiem, kuriem nav kaut kāda vieduma vai gribēšana mainīties un saprast, kādā laikā mēs dzīvojam.”

K. Brekte šos cilvēkus nodēvē par tumsoņām.

”Tas viss izskatās pēc tā, ka mūs grib aptvert kaut kādā režīmā, pasakot, ko drīkst un ko nedrīkst, audzināt bērnus, jauniešus strādāt konkrētā vietā pie kaut kādas virpas. Es domāju, ka mēs katrs tomēr esam individuāli un ir jāmācās vienam otru respektēt.

Man arī daudzas lietas nepatīk, bet tāpēc es to publiski neklaigāju vai nerakstu, ka tas ir sūds un man tas nepatīk. Lai gan es to varētu. Cilvēkiem vienkārši ir jāsaprot, ka lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir. Un jāpieņem laiks, kādā mēs dzīvojam. Šī cīņa ir par pieņemšanu un cieņas jautājumu.”

K. Brekte neuzskata, ka pilnīgi visai mākslai jābūt provokatīvai. Tai vienkārši esot jāliek cilvēkiem domāt. ”Tā nedrīkst būt tikai dekoratīva,” pārliecināts mākslinieks. ”Manuprāt, mākslai ir jābūt tai, kas veicina domāšanu. Tā var patikt, var nepatikt, bet galvenais, lai veidojas saturīga diskusija par to, kāpēc kaut kas var nepatikt vai patikt.”

Viņš novērojis, ka mūsdienās daudzām lietām iezīmējas, ka ”kādam kaut kas tur nepatīk”. K. Brekte uzskata, – tiem, kas ir eksperti citā jomā, nevajadzētu teikt citiem, kā vajag darīt lietas. ”Es ticu, ka mēs katrs esam profesionāli.”

”Tāpat kā literatūra vai dzeja, arī mākslai ir jākustina smadzenes. Ja kāds negrib skatīties, var arī neskatīties. Daudziem es ieteiktu vienkārši palasīt, vai vispirms saprast par ko ir konteksts vai saturs lietām. Mēs katrs ejam pie zobārsta, un neliekam viņam taisīt zobus tā, kā mēs iedomājamies. Un cilvēkiem vajag uzticēties arī citās sfērās, būt tolerantākiem, iejūtīgākiem, tomēr arī saprast, ka jābūt ir humora izjūtai un vajag arī dzīvē smaidīt,” saka K. Brekte.