Guntis Otaņķis: Ventspils ielas parkam kardinālas izmaiņas nav vajadzīgas
liepajniekiem.lv
Man ir izdevīga situācija, – bērnu rotaļlaukumiņš ir otrā galā. Es redzu, ka laukumiņš tur ir, bet troksnis līdz manīm neatnāk.
Ja Kristapa Porziņģa dāvinājums – basketbola laukums – atradīsies blakus bērnu laukumiņam, – tad, manuprāt, būs ļoti labi. Nē, man nav bažu par to, vai netiks traucēts mans miers, bet vienkārši parks ir pārāk maziņš, lai to sadalītu vēl sīkākās zonās. Tas nebūtu labi, bet, ja būs blakus bērnu laukumiņam, tas būtu teicami.
Nekādā gadījumā parkā neko nevajag uzlabot! Vienīgi – priecātos, ja centrālajā taciņā būtu apgaismes ķermeņi. Apgaismojums tomēr būtu vajadzīgs. Labi, rajons nav nekāds kriminālais, bet tomēr, kad ir tumšāks, nevar saprast, kas tur notiek.
Tā kā dzīvoju blakus parkam, tur pagājuši mani agrīnie gadi, spēlējot futbolu. Tagad uz turieni neeju pastaigāties, jo Liepājas parkos nedrīkst pīpēt. Bet kādreiz tur bieži staigāju.
Mēs visi esam skrējēju tauta. Ir tūkstoš miljoniem darbu, – no rīta ceļamies, pa nakti braucam mājās. Tā kā nevaru teikt, ka tuvumā dzīvojošie māju iedzīvotāji parku bieži izmantotu pastaigām vai citām aktivitātēm. Staigāšanas kultūra īpaši krieviem bija ļoti populāra, bet sestdienās, svētdienās ģimenes to izmanto ļoti maz. Vairāk tur tagad ir cilvēki ar sunīšiem, kas, diemžēl kakas aiz saviem četrkājainajiem draugiem nesavāc. Vēl ir skrējēji, kas skrien apkārt parkam.
Manuprāt, parkam, kuru tautā sauc par Kazas parku, nekādas kardinālas pārmaiņas nav vajadzīgas. Ne tāpēc, ka esmu stagnāts, vienkārši tā teritorija ir pārāk maza. Un negribētos, ka taptu kaut kas tikpat absurds, kas ir uztaisīts pretī “Kurzemei”. Saucamais laukums, nelaukums, – nezinu, kas tas ir.
Guntis Otaņķis, mākslinieks