Viss sākās tā. 1995.gada martā, nesen atjaunotā Daugavpils teātra vadītāja Pētera Krilova izlolots, notika festivāls ar visai divdomīgu nosaukumu “Homo Novus” (“HN”). To varēja tulkot tiklab kā jaunais cilvēks, tiklab – iznirelis. Festivālā piedalījās Baltijas valstu jaunie aktieri, un tas patiešām bija pārgalvīgs un izaicinošs. Liepājas teātris uzstājās ar IV studijas diplomdarbu “Daudz laimes!”, huligānisku, jauneklīgu deju – murgu par jauna cilvēka bojāeju.

Tur pirmoreiz pa īstam izskanēja Egona Dombrovska vārds.

Šajos 12 gados festivāls sen pārcēlies uz Rīgu un ieguvis plašu starptautisku skanējumu. “HN” tagad ik pārgadus rīko Jaunā teātra institūts, un tā aicinājumam labprāt atsaucas prominentas Eiropas un arī tālākas teātra zvaigznes. Teiksim, šogad oktobra pēdējā dekādē Rīgā viesojās somu teātra infant terrible Kristians Smedss ar Tallinas “Van Kraal” teātrī iestudētu “Kaiju”, slavenā gruzīnu kino un marionešu teātra režisora Rezo Gabriadzes iestudējums “Staļingradas kauja”, Rietumos ne mazāk populārais itālietis Romeo Kasteluči ar megaprojekta “Endogonidia” (ko varētu tulkot kā “nebeidzamo beigu traģēdiju”) daļu “BR#4Brisele”, un bija arī tieši šim festivālam tapuši uzvedumi.

“Homo Novus” joprojām par mērķauditoriju izvēlas jaunus cilvēkus, joprojām ir izaicinošs, diezgan maz interesējas par tradicionālo teātri, kur skatītāji sēž zālē un bauda to, ko viņiem ceļ priekšā uz skatuves. Tomēr pats galvenais šajā festivālā ir iespēja pamatīgi paplašināt priekšstatus par to, kas ir un var būt teātris, kā arī iespēja izvēlēties: skatīties vai aiziet, mēģināt saprast vai vienkārši paraustīt plecus. Un atzīties sev, ka pa īstam skārušas ir pavisam atšķirīgas izrādes.

“Kaija” – uz ārpusi izgrieztais Čehovs

Nepārspīlēsim, bija jau arī izrādes, kur skatītāji rāmi sēdēja un baudīja mākslu. Kā Kristiana Smedsa iestudētajā Čehova “Kaijā”. Tas bija reizē ļoti askētisks un izšķērdīgs Čehovs, daudzējādā ziņā mūsu “CV (Tēvoča Vaņas)” līdzinieks. Tas pats teksta un zemteksta slāņu apvērsums, redzējuma un spēles kaislība, brīvā attieksme pret vārdu un iedziļināšanās būtībā. Provinces primadonnu Arkadinu spēlēja padomju gadu kinoskatītāju elks, Tils Pūcesspieģelis Lembits Ulfsaks. Kalsns, šarmants, iesirmu matu ezīti un smalkām brillītēm, viņš ne brīdi nespēlēja un nekariķēja sievieti. Vienkārša melna kleita, vīriešu kurpes, vīrišķīgas kustības un pozas, tik vien kā drusku klīrīga rokas kustība, garo kleitu pieturot, bet precīzi uztverts un ar vieglu ironiju izspēlēts prīmas svoločisms. Arkadinas dēla Trepļeva lomā – Ulfsaka dēls Juhans, ļoti ass, ekscentrisks, pat neirotisks aktieris. Režisors smalki bija ielicis tēva un dēla ciešo sasaisti Čehova lugas rāmjos: radniecība, profesionāla pēctecība un arī zināma sāncensība kopā radīja gluži fantastisku spriegumu, pašironiju un galu galā – dziļu līdzjūtību pret varoņiem.

Smedss visai brīvi kombinēja lugas notikumus un varoņus, dažus vienkārši bija izmetis no izrādes, bet Mašas līgavainis Medvedenko bija pārvērties par…. skatītāju vulgaris. Viņš sēdēja starp skatītājiem, reizēm krievu valodā vērsās pie blakussēdētājiem ar saviem komentāriem vai sašutumu, pat necenzēti lamājās paķēra no “Supernetto” maisiņa tomātus un niknumā apmētāja aktierus. Bet beigās tieši viņš, prastais, nesaprotošais un, atklāti sakot, māksliniekus būtībā vispār neinteresējošais vīriņš lielveikala uzvalciņā – ņēma un… nošāvās. Un tas bija izrādes punkts, kas vienkārši aizcirta elpu.

Nu jā – bet šī “Kaija” bija HN vistradicionālākais iestudējums.

Skatītājs kā noteicošais arguments

Īpaši “HN” režisors no Buenosairesas Mariano Pensoti ar latviešu aktieriem iestudēja ielas izrādi vārda vistiešākajā nozīmē “Paisums un bēgums”. No Marijas ielas nogriežoties arkā un ieejot Upīša pasāžā – caurstaigājamu pagalmiņu kvartālā, ikviens tika ierauts inscenētā dzīvē. Deviņās vietās – gan tāpat uz ielas, gan aiz veikalu vitrīnu stikla – aktieri deviņas reizes pēc kārtas spēlēja īsus, mēmus desmit minūšu dzīves gabaliņus, kamēr aiz viņu muguras uz sienas videoprojekcijā skatītāji varēja lasīt viņu iekšējo monologu.

Tas bija fascinējoši! Klīst cilvēku pūlī, apstāties tur un tik ilgi, cik gribas; pēc vēlēšanās lasīt vai ignorēt uz sienas rakstītos vārdus; pētīt, kā aktieri iegrimst savu varoņu pašsajūtā; iet tālāk un satikt paziņas, aizmirst uz brīdi par iestudējumu un papļāpāt ar sen neredzētiem cilvēkiem; atgriezties pie aktieriem, kas nu jau spēlē kaut ko citu; vērot, kā uz notiekošo reaģē apkārtējo māju iedzīvotāji: daži, palodzei uzgūlušies, ar patiesu interesi skatās, citi, savus iepirkumu maisiņus sagrābuši, cenšas ātrāk izspraukties līdz savām namdurvīm; paķiķināt, kad vietējās sporta zāles apmeklētājas sapulcējas bariņā, lai tad saņemtos un žigli izskrietu cauri skatītāju pūlītim; mēģināt saprast, vai iereibušais čalītis, kas, piesēdis pie kafejnīcas galdiņa, cītīgi mēģina aizpīpēt un gandrīz sadedzina savu šalli, ir aktieris un tātad paredzēts izrādē, vai ne – kad viņš pieceļas un aizgrīļojas prom, kļūst skaidrs, ka nebija vis; pēkšņi saprast, cik patiesībā interesanti ir novērot cilvēku dzīvi aiz stikla… Uzskatījumu varētu turpināt bezmaz vai visu trīs izrādes stundu garumā. Katram, kas bija atnācis uz Upīša pasāžu, radās sava izrāde. Man bija tā: pirmo vakaru es klīdu un redzēju visu ļoti uzjautrinošās noskaņās. Otru vakaru es atnācu šurp pēc Romeo Kasteluči smagās un nežēlīgās, ar skatītāju zemapziņu un instinktiem manipulējošās izrādes “BR#4Brisele”, un pēkšņi tos pašus dzīves gabaliņus – puisi un meiteni, kas aizrautīgi skūpstās pirmajā randiņā, vīrieti, kas smēķē pie loga, kamēr viņa dzīvoklī aiz muguras notiek ballīte, sirmu vīru, kas, domās iegrimis, sēž kafejnīcā, pāri, kas gatavo vakariņas, pirms šķirties uz visiem laikiem, –  ieraudzīju pavisam citā gaismā. Izrādās, es iepriekšējā dienā nemaz nebiju pamanījusi, ka ir arī pie sava avarējušā motocikla guļošs un noasiņojošs puisis, un, kamēr es lasīju viņa iekšējo monologu, pienāca meitene un nolika pie nokritušās ķiveres puķu pušķīti. Brrr! Uztvere pēkšņi izvēlējās skumjas un bezizeju, es lasīju iekšējos monologus, kur bija viena vienīga bezcerība, un galu galā, pat paziņas nesastapusi, devos prom. Šis bija pavisam cits teātris, kurš patiesībā nemaz nevarēja eksistēt, ja es, viņš, viņa, ikviens, kas skatījās, nepiedalījās izrādes tapšanā.

Edīte Tišheizere,

Skats no izrādes “Paisums un bēgums”. Režisors Mariano Pensoti (Buenosairesa).