Bērnu rallijā piedalās abi mani bērni – gan astoņus gadus
vecais dēls Gustavs, gan 12 gadus vecā meita Roberta. Startēju šogad kopā ar
bērniem viena – tētis pasākumā nevar piedalīties, jo strādā. Parasti jau šādos
pasākumos piedalāmies visi četri – es kopā ar meitu, bet viņš ar dēlu, bet
šodien man jābūt gan mammai, gan tētim.

Bērnu rallijā piedalāmies jau vairākus gadus. Šis ir ļoti
labs pasākums – veicina sportisko garu, ģimenei ir iespēja būt kopā, tāpat šeit
ir iespējams parādīt, ka saviem spēkiem kaut ko var sasniegt arī bērni.

Pagājušajā gadā komandu sastāvā Bērnu rallijā dēls un tēvs
izcīnīja pirmo vietu. Tas bija pasākuma Saldus posmā, uzvara bija Kurzemes
mērogā. Uz plaukta ir kauss, pie sienas pulkstenis. Ko bērnu dēļ neizdarīsi?
Tādēļ esam gatavi uz pasākumiem doties arī ārpus Liepājas.

Un šorīt dēls mudināja uz pasākumu, jo mums ir klusa
vēlēšanās, lai iepriekšējā gadā iegūtajam kausam pievienotos vēl viens. Kausam
ir vajadzīgs draugs, tādēļ centīsimies.

Manuprāt, šāds pasākums bērniem ir ļoti vērtīgs no satiksmes
drošības viedokļa. Viņi ir gatavi ieklausīties, skatīties uz pārējiem, ņemt
vērā lielāko bērnu paraugu, kā arī uz vietas mācās. Jo šīs sacensības reāli
parāda, kas notiek uz ielas: kad ir jāapstājas, kurā brīdī var apkrist vai
iebraukt bedrē.

Iegūtās zināšanas, izbraucot uz ielas, dod lielāku
sagatavotību bērniem, kā arī drošību vecākiem. Es zināšu, kā mans bērns
rīkosies situācijā, kad var kaut kas notikt.

Mani bērni pagaidām vieni, bez pieaugušajiem, ar
velosipēdiem uz ielas nebrauc. Arī meita. Viņa vēl nav ieguvusi velosipēda
vadīšanas apliecību. Šogad tās tiks iegūtas. Ir draugi, kas jau to izdarījuši,
bet meita tam vēl līdz šim nejutās gatava. Tādēļ pagaidām bērni ar velosipēdiem
brauc tikai manā vai tēta pavadībā.

Izbraucot uz ielas, satiksmes noteikumus ievērojam 98,8
procentos. Šķērsojot brauktuvi pa gājēju pārejām, nokāpjam no velosipēdiem.
Atsevišķi izņēmumi ir uz mazajām brauktuvītēm, kur tiešām zinām, ka transporta
kustība ir minimāla un esam pārliecinājušies, ka netuvojas transportlīdzeklis.

Viena lieta, kas mums atstrādāta par visiem 100 procentiem,
ir pavēle: STOP! Ja ir jāapstājas, tad vienkārši zibenīgi ir jābūt uz vietas,
un tur nav nekas apspriežams.

Problēmas, braucot ar velosipēdiem, mums nav bijušas. Taču reiz
bija negadījums, kad, gatavojoties šķērsot gājēju pāreju, bijām nokāpuši no
velosipēdiem un dēlam uzgrūdās virsū dzērājs. Dēls nokrita uz gājēju pārejas,
ar galvu atsitoties pret brauktuvi. Paldies Dievam, galvā bija ķivere. Arī
automašīnas, par cik sadursme notika uz gājēju pārejas, sabremzēja un viss
beidzās laimīgi.

Tā kā negadījumi var notikt ne tikai autobraucēju un
velosipēdistu vainas dēļ, bet arī gājēju nevērības dēļ.

Pilnīgi noteikti gājējiem arī ir jāmācās satiksmes
noteikumi! Esmu novērojusi, ka tie, kas nebrauc ar automašīnām, ikdienā
pārvietojas kā govis pa pļavu. Savukārt tie, kas kaut kādā veidā bijuši
saistībā ar mašīnām, velosipēdiem vai citiem braucamajiem, tomēr ievēro
principu: pa labo pusi uz priekšu, pa kreiso uz atpakaļ. Proti, ievēro
elementāros satiksmes noteikumus. Un ir arī pieklājīgi pret citiem satiksmes
dalībniekiem – gājējiem, velosipēdistiem. Taču ir arī agresīvie gājēji, kuri
nekad nav apmierināti: ej malā; te tev nav paredzēts un tamlīdzīgi, kaut
teorētiski atrodies vietā, kur draudzīgi var sadzīvot abi – gan gājēji, gan
velobraucēji.