Inese Flaksa: Kāpēc ārstiem būtu jāizšķir, kuru ārstēt un kuru ne?
liepajniekiem.lv
Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā pieņēma Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas paredz mainīt veselības aprūpes finansēšanas sistēmu un ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu.
Pārmaiņas medicīnas nozarē noteikti ir vajadzīgas, taču nezinu, vai šādā veidā. Tā, kā ir šobrīd, noteikti nevar turpināties, jo tas ir ceļš uz nekurieni. Taču es nezinu, vai tieši šis ir pareizais ceļš. Dzīvosim – redzēsim!
Manuprāt, no šīs reformas ieguvējs nebūs neviens, jo problēma jau netiek risināta pašā saknē. Ārstu pieejamība neuzlabosies, tikai sāksies pacientu šķirošana pēc tā, vai viņi maksā sociālo nodokli, vai ne.
Piemēram, cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas, kā dzīvoja, tā dzīvos – viņu dzīvē nekas nemainīsies. Viņi slimnīcā ierodas kā akūti pacienti un kā akūti arī tiek izrakstīti, tādēļ viņiem viss, kā bijis pieejams, tāds arī paliks. Domāju, ka pacienti, kas cietīs, varētu būt, piemēram, mājsaimnieces un cilvēki, par kuriem darba devējs nav maksājis nodokli, bet ne tie, kas it kā bija šo pārmaiņu mērķis.
Es tikai nesaprotu – kāpēc ārstiem būtu jāizšķir, kuru ārstēt un kuru ne? Tā nav pareizi!
Ne tāpēc cilvēki ir mācījušies par ārstiem, medicīnas māsām un ārstu palīgiem, lai šķirotu cilvēkus pēc matu krāsas vai nomaksātiem nodokļiem. Mums ir citi uzdevumi.
Tāpat pieņemts, ka valsts apmaksātajā medicīniskās palīdzības minimumā, kuru saņems visi iedzīvotāji neatkarīgi no veikto sociālo iemaksu apmēra, ietilps neatliekamā palīdzība, dzemdību palīdzība, ģimenes ārsta pakalpojumi un ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces, kas tiek kompensētas no valsts budžeta.
Nav jau skaidrs, kas ir definēts ar neatliekamo palīdzību. Cik tālu palīdzība būs neatliekama? To mēs redzēsim, piemēram, ja slimnīcā tiks nogādāts pacients ar insultu… Ārstēšana būs neatliekama, bet rehabilitāciju neapmaksās?
Grūti pateikt, kā viss notiks, taču nav, ko satraukties pirms laika, jo mediķi ir iemācījušies pielāgoties visām situācijām. Šī dzīve mums ir vienīgā un es domāju, ka katrs cilvēks turpinās rēķināt, kas kurā situācija viņam būs izdevīgāks.
Ja ministrijā kāds domā, ka ārsti tagad aizvērs savas privātprakses, lai ietu pieņemt pacientus par 4,27 eiro, tad es domāju, ka tā ir kļūda, jo tā nebūs. Lielos vilcienos nekas nemainīsies, tikai birokrātija un dokumentu kaudzes.
Kaut arī veselības budžetu nākamgad plānots palielināt, domāju, ka pacientu dzīves izmaiņas neskars, jo pats princips, kā veselības aprūpē nonāk nauda, ir nepareizs. Ir ļoti nepareizi sadalīt naudu ar kaut kādiem tarifiem, kvotām un ārstniecības iestādēm.
Pareizāk, manuprāt, būtu dalīt naudu tā, ka nauda seko pacientam. Piemēram, slimošanas gadījumā nauda caur pacientu nonāktu tajā medicīnas iestādē, kurā viņš vēršas un iestāde saņem naudu par šo konkrēto cilvēku – tas būtu daudz loģiskāk.
Tagad ministrija dala budžetu, pati pērk aparātus un vēl kaut ko. Īsti pareizi tas nav. Pareizāk būtu, ja tā piltuve būtu otrādi – nevis tā, ka no augšas met naudiņu iekšā dažādām farmācijas firmām, zāļu vairumtirgotājiem… Visi saņem naudu un galu galā pacientam nekas nepaliek. Pacientam vajadzētu būt galvenajam. Ja tā būtu – tā būtu reforma!
Inese Flaksa, Liepājas reģionālās slimnīcas ārste