Šie ir Iekšlietu ministrijas Veselības un sporta centra daži ieteikumi, kā profesionāļiem komunicēt ar dusmīgiem un agresīviem cilvēkiem, taču tos varam izmantot jebkurā sadzīviskā situācijā, arī darbavietā un ģimenē.

Saglabājiet mieru, neļaujieties emocijām. Ar dusmīgo runājiet mierīgi, izvairieties no tiešiem ieteikumiem, biedēšanas un kritizēšanas.

Mēģiniet saprast cilvēka uzvedības iemeslus. Cilvēks var būt uztraukts, bet var arī tikai vēlēties izlādēt sakrājušās emocijas. Reizēm, lai saprastu agresīvu reakciju, ir vērts pajautāt: “Kas jūs sadusmoja? Kas liek tā dusmoties/uztraukties?” Tomēr nesāciet analizēt un nosodīt cilvēka uzvedību. Esiet iejūtīgi, pajautājiet, kā varētu palīdzēt.

Ievērojiet verbālās un neverbālās valodas pamatprincipus. Neverbālā jeb ķermeņa valoda: uzturiet acu kontaktu, bet neuzbāzīgi; runājiet ar labvēlīgu, mierīgu intonāciju tik skaļi, lai cilvēks jūs labi dzirdētu; ievērojiet fizisku distanci, jo pastāv risks, ka cilvēka verbālā agresija var pāriet fiziskajā; neieņemiet augstprātīgas un agresīvas pozas, kas var pastiprināt cilvēka agresiju un izprovocēt viņu. Verbālā valoda (runāšana): uzrunājiet dusmīgu cilvēku vārdā, kas var veicināt kontakta veidošanos; uzklausiet cilvēku; runājiet par darbību, nevis par viņa personību; izrādiet cieņu.

Neiesaistieties ar dusmīgu cilvēku strīdā. Neatbildiet uz agresiju ar agresiju, nekonkurējiet ar dusmīgu cilvēku, pierādot taisnību, nestrīdieties ar viņu. Dodiet cilvēkam iespēju “nolaist tvaiku”, t.i., pēc iespējas, nepārtrauciet viņu, nemoralizējiet, nevērtējiet u.c.

Neuztveriet cilvēka dusmas personiski. Atcerieties, ka bieži vien cilvēki dusmojas uz apstākļiem, situāciju, noteikumiem, citiem cilvēkiem utt., nevis tieši uz jums. Zinot to, saglabājiet mieru, lai nesāktu dusmoties pretī.

Psihologi norāda, ka dusmas ir dabiskas cilvēka pamatemocijas, tāpat kā prieks, kauns, skumjas un citas. Tās pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas.

Emocijas nevajag apkarot un apspiest, jo tad tās var izpausties psihosomatiskās saslimšanās. Tomēr tas nenozīmē, ka esam tiesīgi izlamāt veikala kasieri vai grūstīt sabiedriskā transporta biļešu kontrolieri.

Savas dusmas ir jāatpazīst, jāatzīst sev pašam, ka esmu nikns, un jādomā, ko ar tām iesākt. Emocijas rodas automātiski, taču savu rīcību mēs varam kontrolēt. Ja jūs nokaitinājis slinks kolēģis, kura nepaveikto jāpabeidz, kliegšana vai durvju ciršana nepatīkamo situāciju neuzlabos. Pasakiet viņam: “Esmu uz tevi ļoti dusmīgs par to, ka man tagad jādara tavs darbs! Kad nomierināšos, izrunāsim, kā turpmāk izvairīties no šādām situācijām.”

Dusmas jāvērš pret konkrētu rīcību, nevis pret cilvēku pašu. Īpaši ģimenē. Ja vīrs dienām ilgi nesalabo durvju rokturi, tad pasakiet, ka jūs sadusmo konkrētās apņemšanās nepildīšana. Nevajag teikt: “Tu vienmēr esi tāds nejēga, nekad uz tevi nevar paļauties!”

Atcerieties, ka bērni mācās no vecākiem, ko iesākt dusmu brīžos. Ja gribat, lai bērni savas dusmas neizpauž kliedzot vai sitot, nekliedziet uz viņiem un fiziski neietekmējiet. Par bērnu dusmām, tāpat kā par bēdām nevajag smieties un to iemeslus apšaubīt. Tas, kas ar dzīves pieredzi šķiet muļķīgs sīkums, bērnam ir patiess pārdzīvojums.

Trīs metodes, kā savaldīt savas emocijas, komunicējot ar agresīviem cilvēkiem

Tehnika “Skaņas”. Sakiet sev, ka visi nepatīkamie, necenzētie, lamu vārdi, kurus jūs dzirdat no dusmīgā cilvēka, ir tikai skaņas! Kā skaņa var jums kaitēt? Nekā. Šī tehnika palīdzēs distancēties no vārdu jēgas un neiesaistīties emocionāli.

Tehnika “Radio”. Iztēlojieties, ka viss, ko saka dusmīgs cilvēks, ir vienkārši kā radio, kā fons un nekādā veidā nevar jūs ietekmēt.

Skaitīšana. Lēni skaitiet no 1 līdz 10 un atpakaļ, tas var palīdzēt novērst uzmanību no objekta, kas izraisa jums dusmas.