Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Kāpēc? Jo – sakiet to kopā ar mani – bērni nav atļauti.
Vai viņi visur jāstiepj līdzi?
Nepārprotiet mani. Es to saprotu. Zīdaiņi raud, mazi bērni taisa dusmu tantrumus. Septiņgadnieki uzdod jautājumus, kas liek pieaugušajiem sarkt un vēlēties pazust.
Ieplānotais pasākums nebija paredzēts, lai mainītu autiņus vai apspriestu diendusas nepieciešamību.
Bet ir tāda lieta –
daži no mums burtiski nevar ierasties bez saviem bērniem.
Jo, jā, vai es pieminēju, ka nav atbalsta sistēmas? Nav vecmāmiņas aiz stūra, nav auklītes numura telefonā!
Un dažreiz nav iespējams nebūt mammai tikai uz vienu nakti.
Iemesli dažādiem vecākiem ir dažādi – ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir kartē tālu no gādīgajiem vecvecākiem un radiem, finansiāli iemesli, kāpēc atlikt naudiņu auklītei nebūtu šī brīža labākais ieguldījums, vai pavisam vienkārši – bērniņu baro tikai mamma un viņi nav atdalāmi ilgāk par neilgu brīdi.
Protams, paliek arī fakts, ka uzticēt savu mazuli kādam svešiniekam (kaut arī sertificētai auklei vai kaimiņu jaukajai tīnei Kristīnei, vai viņas omītei Elzai) nav viegli.
No mana (ar sulu notašķītā) galda puses
Būsim godīgi – būt vecākam pasaulē, kas dažreiz izslēdz bērnus, ir kā sēdēt dzīves malā.
Tu dzirdi par smalkajām kāzām uz jumta, šiko vīna un siera vakaru, pieaugušo dzimšanas dienas ballītēm – un pēkšņi tu jūties kā izzūdoša suga.
Es esmu zaudējusi skaitu, cik daudz ielūgumu nākuši ar biedējošajiem vārdiem “tikai pieaugušajiem” vai ar pieklājīgo frāzi:
“Mēs mīlam jūsu bērnus, bet…”
Ko viņi patiesībā domā ir: “Mēs mīlam jūsu bērnus, bet mēs viņus mīlam vēl vairāk, kad viņi ir prom no acīm.”
Es negaidu, ka mans trīsgadnieks ieradīsies uz jūsu pieaugušo ballīti un sāks aizraujošu sarunu par pēdējā ceturkšņa tirgus kritumu.
Bet vai būtu tik grūti būt nedaudz iekļaujošākiem?
Dažreiz palikt mājās, kamēr visi pārējie svin draugu nozīmīgos notikumus bez tevis, ir vientuļi – it īpaši, ja galvenais atbalsts ir tavs partneris un jūs abi neesat bijuši “ārpus mājas” tik ilgi, ka tas šķiet jau kā mūžība.
Es nevaru runāt par visiem vecākiem, bet
manā vilku barā mēs pārvietojamies kā viens.
Vīrs, bērni un es.
Un, ja tas nozīmē palaist garām pasākumus, tad… jūs varat paturēt savus pasākumus bez bērniem.
Mēs uztaisīsim paši savu ballīti mājās, ar mini siera platēm, gulētiešanas kliegšanu un 80. gadu mūziku – jo nekas nav labāks dvēselei kā nostalģiska mūzika pilnā skaļumā, vai ne?
Tikpat pamatots pretējs viedoklis (laikam)
Organizatori, es jūs dzirdu. Jūs vēlaties izsmalcinātu vakaru. Bez haosa, bez izlietas sulas un noteikti bez bērniem, kas raud stūrī, jo viņi nedabūja sarkano balonu.
Vakars, kurā var norisināties nepārtrauktas sarunas, dažiem ir sapnis, īpaši tiem, kam bērnu nav vai kuri vienkārši ir izsalkuši pēc nedaudz pieaugušo laika.
Zinātne pat jūs atbalsta. Pētījumi rāda, ka pieaugušie bez bērniem ir ar augstāku sociālās apmierinātības līmeni un mazāk pārtraukumiem savā sabiedriskajā dzīvē.
Un būsim godīgi –
bērniem draudzīgi pasākumi var izvērsties par loģistikas murgiem,
kur neviens, tostarp arī vecāki, nevar pilnībā atpūsties vai izbaudīt notiekošo.
Un, ja pavisam atklāti, 9 no 10 vecākiem vienmēr izvēlēsies atstāt savus bērnus mājās un dosies ballēties vieni paši ar citiem pieaugušajiem, ja viņiem šāda iespēja būtu.
Ja omīte, tante vai māsa dzīvotu divas ielas tālāk vai arī uzticama auklīte būtu zvana attālumā.
Turklāt bieži vien vietām ir ierobežojumi: nav vietas ratiņiem, nav bērnu krēslu un, pasarg dievs, nav bērnu, kas skraida apkārt vietā ar dārgām dekorācijām.
Un ir saprotami, ka ir cilvēki, kas vēlas saglabāt to mierīgo pieaugušo atmosfēru, ko viņi rūpīgi ir izveidojuši.
Galu galā dīdžejs, kas spēlē house mūziku, īsti nesaskan ar trīsgadnieku, kas atkārtoti prasa Tutas dziesmas.
Tikai idejas
Un šeit rodas kompromiss. Vai tiešām nevar atrast veidus, kā padarīt abas puses apmierinātas, lai nevienam nevajadzētu justies izslēgtam?
Varbūt pasākums var piedāvāt “bērnu zonu” ar uzraudzītām aktivitātēm, lai vecāki varētu apmeklēt ballīti, neuztraucoties par atmosfēras izbojāšanu.
Vai kā būtu ar agrīnu laika posmu ģimenēm ar bērniem pirms galvenā pasākuma sākuma?
Jo, godīgi sakot, es labprātāk apmeklētu kāzas, ja tur būtu piepūšamā pils un bērniem draudzīgas uzkodas. (Tikai ideja.)
Un nevajadzētu par zemu novērtēt auklīšu spēku.
Pētījumi rāda, ka vecāki, kuriem ir atbalsta tīkls, piemēram, kopīga aukļu sistēma vai kopīga bērnu aprūpes organizēšana, ziņo par mazāku sociālo izolāciju un labāku garīgo veselību.
Tas ir izdevīgi visiem: vecāki var atpūsties, un pasākumu rīkotājiem nav jāuztraucas par mazuļu izraisītu haosu viņu pieaugošo priekos.
Līdz brīdim, kad pasaule atradīs veidu, kā pieņemt un uzņemt vecākus, neliekot mums justies izstumtiem, mēs turpināsim darīt savu.
Ja mūs ielūdz, bet bērnus ne – nekādu aizvainojumu. Jūs dariet savu, mēs darīsim savu.
Jo galu galā šis vilku bars iet kopā – ar sejā izsmērētu sviestmaizi, nedaudz lipīgām grīdām un ar gulētiešanas protestiem, kuru jums diemžēl nāksies palaist garām.
Ir arī jāsaprot, ka šī “mazu bērnu ikdiena” ir tikai posms un visi posmi paiet.
Bērni ir mazi tikai šo īso brīdi
(kas noteikti tāds neliekas, ja naktis ir saraustītas un visi cits pēc cita mostas un rāpjas vecāku gultā vai arī raudāšanu par to, ka krūzīte ir nevis rozā, bet lillā).
Pēc pavisam ne tik ilga laika šie paši mazie bērni būs jāgaida līdz pusnaktij mājās, jo nu jau viņi paši ir “pieaugušie” un ballējas savās “pieaugušo” ballītēs bez bērniem (nedaudz biedējoši, ne?).
Taču nākamreiz, kad ielūgumā uz ballīti ierakstīsiet: “Mēs mīlam jūsu bērnus, bet…”, – ziniet, ka mēs neesam aizvainoti.
Mēs, iespējams, vienkārši esam šeit, mūsu viesistabā un spēlējam galda spēles, skatāmies filmu, satinušies segās, vai dejojam pie veciem labiem hitiem, kamēr bērni vēl ir bērni.
Un mēs vienmēr izvēlēsimies viņus no visiem citiem notikumiem pasaulē.
Padomi
Kārtība istabā un galvā
Lai telpa, kurā dienu pavada skolēns, ne tikai veicinātu radošumu un produktivitāti, bet būtu arī funkcionāla un estētiska, kārtošanas eksperte Dana Gulbe jeb “Dana ar kasti” rosina to strukturēt un pielāgot daudzveidīgajām pusaudža nodarbēm.
Bērniem ir svarīgi dzīvot telpā, kas ir elastīga un piemērota dažādām ikdienas vajadzībām – mācībām, atpūtai un rotaļām.
Tādēļ mūsdienīgos mājokļos tiek īpaši domāts par tādu telpu plānojumu, kas palīdz bērniem uzturēt kārtību un piedāvā ērtu un funkcionālu vidi.
Šāda sakārtotība ļauj bērniem attīstīt neatkarību un pašorganizēšanās prasmes, radot pamatu emocionālajai stabilitātei.
D. Gulbe uzsver, ka īpaši svarīgi ir izveidot sistēmas, kuras pats bērns var uzturēt. Tas ne tikai veicinās pašdisciplīnu, bet arī viņa spēju uzņemties atbildību.
Eksperte iesaka dažus telpas organizēšanas pamatprincipus, kas var palīdzētvecākiem veidot attīstošu un atbilstošu vidi saviem bērniem.
1. Ievies zonējumu. Bērnistaba kalpo vairākiem mērķiem vienlaikus – tā ir gan mācību vieta, gan atpūtas zona, gan rotaļu istaba.
Telpu ieteicams organizēt tā, lai bērns viegli varētu pārslēgties no mācību režīma uz rotaļām vai atpūtu.
Lai atbrīvotu grīdas platību, ko bērni visbiežāk izmanto spēlēm, ieteicams izmantot sienas plauktus un organizatorus, kas palīdz uzturēt kārtību un padara telpu plašāku.
2. Pievērs uzmanību vizuālajai harmonijai. Bērnu mantas bieži ir košas un daudzkrāsainas, kas rada vizuālu troksni pat tad, ja istaba ir kārtīga.
Lai no tā izvairītos, skolas un organizēšanas piederumus ieteicams izvēlēties neitrālās krāsās, piemēram, baltā, pelēkā vai bēšā, kas palīdzēs radīt mierīgu atmosfēru.
Savukārt dabīgi materiāli, kā koks un kartons, radīs mājīguma sajūtu un siltumu, kas bērnam palīdzēs koncentrēties mācībām, radot harmonisku vidi.
3. Uzglabā lietas vertikāli. Lai saglabātu kārtību un atbrīvotu vietu bērna radošajām aktivitātēm, grāmatas un burtnīcas ieteicams uzglabāt vertikāli, izmantojot šauras un augstas dokumentu kastes jeb turētājus.
Ieteicams izmantot arī sienas organizatorus un plauktus, kas palīdz uzglabāt mantas tā, lai tās neaizņemtu vietu uz galda vai grīdas.
Tādā veidā bērnam būs vieglāk piekļūt saviem mācību materiāliem, viegli atrast nepieciešamo un iespējams vieglāk uzturēt kārtību istabā.
4. Neaizmirsti par sīkumiem. Lai arī atvilktnes ir lieliski piemērotas kancelejas un dažādu sīkumu organizēšanai, arī tieši šie priekšmeti var viegli radīt atvilktnēs nekārtību.
Lai no tā izvairītos, ieteicams atvilktnēs ielikt nelielas kastītes un groziņus, lai grupētu sīkumus un nodrošinātu, ka katrai lietai ir sava vieta.
Tā kā atvilktņu saturs kopējo istabas izskatu neietekmē, šim nolūkam var izmantot to, kas mājās jau ir atrodams, – tukšu kartona iepakojumu, zemas stikla burciņas, plastmasas ēdiena konteinerus bez vāciņiem vai citus līdzīgus priekšmetus.
Šāda pieeja ne tikai uzturēs kārtību atvilktnēs, bet arī palīdzēs ātri atrast nepieciešamo, nepārmeklējot visu atvilktni.
5. Turi tīras virsmas. Vairums bērnu rakstāmgaldu neizmanto tikai mājasdarbiem, bet arī savām radošajām aktivitātēm, tāpēc telpā pilnībā nodalīt rakstāmgaldu no atpūtas zonas nav efektīvi.
Tā vietā jāpiedomā, lai uz rakstāmgalda un tā tuvumā nav pārāk daudz priekšmetu, kas novērš uzmanību.
Galds jātur iespējami tukšs un novākts, uz tā turot tikai pašu nepieciešamāko un vienā eksemplārā. Piemēram, vienu parasto zīmuli, vienu dzēšgumiju, vienu pildspalvu, bet rezerves turēt atsevišķā slēgtā kastē atvilktnē vai plauktā.
