Tiem, kas nevēlas redzēt čūsku, tā arī attiecīgi būtu jārīkojas. Ejot pa taciņu, jādimdina kājas pret zemi kā mustangam, jāiet vairāk uz papēžiem, jo čūska, sajutusi vibrācijas, visdrīzāk nemanāmi pazudīs no cilvēka ceļa.

Pirms kaut kur piesēst atpūsties, vispirms jāpaskatās, lai neuzsēstos čūskai virsū. Silts cinītis, kas patīk atpūtniekam, var patikt arī rāpulim. Vēsos laikapstākļos čūskas ir lēnas, jo, būdamas aukstasiņu dzīvnieki, nespēj ātri pārvietoties. Tāpēc arī tās sildās saulē. Karstā laikā čūska sen jau būtu gabalā, taču vēsumā tai nesanāk ātri pazust. Tāpēc mežā vēlams vismaz ik pa laikam paskatīties zem kājām, un būs labi.

Tie, kuri dodas mežā basām kājām (lai arī tas nav labais stils), jau ieraduši skatīties, kur liek soli, lai neuzkāptu asam zaram vai stikla lauskai. Tomēr labāk, ja kājās ir kārtīgi, cieši apavi un zeķes virsū biksēm. Čūskas jau bikšu starā, protams, nelīdīs, bet ērces gan.

Latvijā nav tik lielu čūsku, kurām nevarētu apiet apkārt, ja nu rāpulis tomēr iekārtojies mūsu ceļā. Mums ir jāsaprot, ka tā labprāt aizmuktu, bet vēsumā ir pārāk stinga. Var piedauzīt ar kāju pie zemes, lai pati saprot, ka jāiet nost no celiņa.

Visi stāsti par to, ka čūska paņem asti mutē un ritenī ripo, ir tautas pasakas, kurām nav nekāda pamata. Pirmkārt, čūska to nemaz nevar izdarīt, otrkārt, tās nepārtiek no cilvēkiem, nav nekādas nepieciešamības tos vajāt.

Vasarā čūskām būs bērni. Odze piedzemdē, zalktis – izdēj olas, taču rāpuļi atvases nekādi neaizstāv, tāpat arī nesargā savu vietu. Ja pienākat cieši klāt, čūska vienkārši pārbīstas un uzskata to par uzbrukumu. Izbiedēta odze noteikti šņāks.

Arī mazie čūskulēni no cilvēka pārbīstas, jo instinkts liek secināt, ka stāvs virs viņiem nozīmē stārķi vai citu lielu dzīvnieku, kas tūlīt apēdīs. Mukt nav vērts, jo esi maziņš, būs ilgi jālokās. Tāpēc čūskulēni šņāc, šauda galvu. Zalkši arī izliekas par beigtiem.

Zalkši kož ļoti reti, tad tā čūska ir ļoti jāņukā pa rokām. Arī teiciens, ka zalkši ir indīgi reizi gadā, nav pamatots. Zalktis var vienīgi apkakāt.

Tomēr nevajadzētu čūskām iet cieši klāt un ņemt rokās pat tad, ja domājat, ka tās ir nekaitīgas. Jūs jau būsiet aizgājis, bet zalktis no stresa nebūs lāga atguvies, un to kāds noķers un apēdīs.

Čūskas arī iztērē savus resursus, to nevajadzētu veicināt. Ir cilvēki, kas liek odzei klāt zābaku, lai tur kož. Nevajag to darīt, jo indes resurss čūskai izveidojas apmēram nedēļas laikā. Inde vajadzīga gan lai paēstu, ko tās dara reti, gan arī lai aizstāvētos no cita plēsēja.

Cilvēkam pret čūsku būtu jāizturas ar cieņu – tā, kā mēs gribētu, lai pret mums izturas. Nosist čūsku nav labs darbs. Tāds uzskats ir tumsonīga lieta, no kuras mūsu dienās vajadzētu tikt vaļā.

Tā kā zalkši ūdenī jūtas ne sliktāk par zivīm, peldētājam var gadīties arī šāds kompanjons. Odze nekad ūdenī nelīdīs. Var ieteikt tikai apstāties vai papeldēt nostāk. Ja nepiemīt čūsku fobija, šādu skatu vajag vienkārši izbaudīt. Zalktis neskatās uz jūsu pusi un nelaizās, ka tūlīt paraus zem ūdens vai plikumos iekodīs.