Jābūt perfektam! Vai tiešām?

Valaine norāda, ka vecāki bieži baidās traumēt savu bērnu, tādēļ uzliek sev nereālistisku latiņu – vienmēr izdarīt pareizās izvēles, teikt pareizos vārdus, būt klāt pareizajā brīdī un veidā. Uz šīs latiņas rakstīts: “Esi perfekts!”

Eksperte skaidro, ka tā ir nesasniedzama: “Jo augstāk to uzliekam, jo vairāk attālinām no savām reālajām spējām, jo vairāk jūtam vainas izjūtu, vilšanos, skaudību, dusmas un citas nepatīkamas emocijas. Šāda ķēdes reakcija nepalīdz būt klātesošiem un autentiskiem vecākiem – tā kaitē vairāk, nekā palīdz.

Turklāt tā nemanot izvirza prasības arī bērnam – ja mani vecāki ir tik perfekti, vienmēr zinoši un varoši, arī man tādam jābūt. Bet es nevaru, man nesanāk. Tātad esmu slikts.

Sniedzot bērnam it kā to labāko, mēs nevēlamies, lai bērns šādi justos un interpretētu savu būtību.”

Pediatrs Donalds Vudss Vinikots 1953. gadā iepazīstināja pasauli ar terminu “gana labs vecāks” (good enough parent).

Ārsts fokusējās uz mammas un bērna attiecībām. Gadiem ilgā darbā ar ģimenēm Dr. Vinikots novēroja, ka mamma nav nedz laba, nedz slikta. “Vecāki kopā un katrs par sevi ir atsevišķa un neatkarība vienība. Gana labi vecāki spēj identificēt bērna vajadzības un tad, ņemot vērā bērna spējas pārvarēt neveiksmes, grūtības un nepatīkamas izjūtas, arvien mazāk un mazāk pielāgojas bērna iegribām. Vecāku arvien mazāka pielāgošanās bērna iegribām palīdz bērnam adaptēties reālajā pasaulē un kļūt neatkarīgam,” konceptu skaidro psihoterapeite.

Ko nozīmē gana labs vecāks?

Nav perfekts. Gana labs vecāks atļauj sev nezināt, nemācēt, kļūdīties. Dažās jomās ir prasīgāks, bet dažās jomās neiespringst. Piemēram, rūpīgi piedomā pie uztura, bet neiespringst uz istabas kārtošanu. Vai rūpīgāk piedomā pie emocionālajām vajadzībām, bet atļauj našķoties ar saldumiem. Saprot, ka varētu vairāk piestrādāt pie kāda konkrēta aspekta, bet nevaino sevi, jo apzinās, ka nevar paspēt itin visu. Vadās pēc saviem principiem un vērtībām un spēj izturēt sekas, kas rodas no nedarīšanas.

Lielākoties ir labs vecāks. Zinot, kas bērnam ir nepieciešams, lielākoties to arī dara, piemēram, liek bērnam katru dienu mazgāt zobus, rūpējas par veselīgu ēdienu, ieplāno laiku fiziskajām aktivitātēm, vakarā velta laiku spēlēm un sarunām ar bērnu, interesējas par bērna ikdienu utt. Tomēr reizēm to arī neizdara. Ir labs vecāks 60-70 procentos situāciju.

Kļūdās. Un par kļūdām runā. Vecāki bieži cenšas izvairīties no it kā nepareizām darbībām un lēmumiem, jo negrib, lai bērns justos nepatīkami, piemēram, dusmīgs, bēdīgs, skumjš, vīlies. Ir arī situācijas, ka vecākiem bail izrādīt savas nepatīkamās emocijas bērnam, piemēram, vecāks ir dusmīgs uz bērnu, bet cenšas to neizrādīt, lai it kā nenodarītu pāri. Un, ja tomēr neiztur un sadusmojas, vaino sevi un uzskata savu reakciju par neizdošanos un kļūdīšanos.

Kļūdoties un pēc tam par šīm situācijām runājot un, iespējams, atvainojoties, bērnam sniedzat divu veidu pieredzi:

pirmkārt, bērns nonāk kontaktā ar skarbo dzīves realitāti, ka dzīve var būt netaisnīga un ik pa laikam būs sāpīgas pieredzes. Otrkārt, par šīm pieredzēm var runāt, var mācīties empātiju un saprast citu cilvēku rīcības iemeslus, var saņemt atvainošanos par pāridarījumu un kopumā salabot plaisu, kas rodas attiecībās.

Kādēļ būt gana labam vecākam?

“No vecāku skatpunkta raugoties, noņemat sev slogu. Paliek vieglāk, apzinoties savas reālās spējas, – te es varu pacensties, bet šim man šobrīd nav kapacitātes, un tas ir normāli. Jā, bērnam tas varbūt nepatiks, bet visu var pārrunāt un paskaidrot. Jāpaļaujas, ka esi izaudzinājis tik stipru bērnu, kurš tiks galā arī ar nepatīkamām izjūtām. Svarīgi, ka varu būt es pats attiecībās ar bērnu. Savukārt, no bērna skatpunkta, svarīgi parādīt, ka vecāks var kļūdīties, tātad arī bērns var kļūdīties! Tas palīdzēs bērnam saprast, ka viņš reizēm var atslābt, bet reizēm vajag pacensties. Bērns var paļauties uz savām sajūtām, ja šodien kaut ko negribas, un nevajag vienmēr visu darīt tikai tāpēc, ka jādara,” skaidro Valaine.