Sanija Bērziņa
Laikraksta "Kurzemes Vārds" pielikums "Ligzda"
Izdari divās minūtēs vai dari vēlāk
Kā pirmo mentors piedāvā Deivida Alena divu minūšu likumu. Šis likums paredz, ka, ja mēs darām kādu darbību un mūs no tās izsit cita darbība, tad ir divas iespējas.
Pirmā – ja norise, kas mums ir izjaukusi sākotnējo darbību, nav ilgāka par divām minūtēm, tā ir jādara uzreiz.
Otrā – ja tā aizņem vairāk par divām minūtēm, tad to nedarām, bet pierakstām sev drošā vietā, lai atcerētos to izdarīt, piemēram, nākamajā dienā.
Tam, kas pārtrauc sākotnējo darbību, nav obligāti jābūt darbībai. Tā var būt arī ideja, kas pēkšņi ienāk prātā, piemēram, apliet puķes.
“To, ko var izdarīt divās minūtēs, darām uzreiz,”
skaidro biznesa treneris.
Bez šāda veida disciplīnas dienas laikā var nepabeigt sākotnēji iesākto darbu. “Tas likums ir kā uzlikt lietussargu savam darbam, ko es daru, un tikai divu minūšu pile var mani izsist no ritma. Tas ir disciplīnas jautājums, ka mani nepārtrauc,” skaidro R. Druvietis.
Pierakstīšana – otrās atmiņas veidošana
Uz atmiņu ne vienmēr var paļauties, tāpēc ieteicams sastādīt dienas plānu. Tāpat jāpieraksta jebkas, ko vēlamies atcerēties, piemēram, jau minētās idejas, darbības vai uzdevumus.
Divu minūšu likuma kontekstā pierakstīšana izpaužas tā, ka darbību pieraksta un par to vairs nedomā, bet turpina strādāt.
Šādu pastāvīgu pierakstīšanu treneris dēvē par otrās atmiņas veidošanu, atsaucoties uz autora Tiago Fortes grāmatu “Building a Second Brain”.
“Ir izšķiroši svarīgi, ka ir, kur pierakstīt,”
stāsta biznesa treneris.
Daudzi izmanto kalendārus, un “tas ir ļoti ērts veids pierakstīšanai, ko vajag arī turpināt izmantot.”
Pierakstot ļoti svarīgi ir izmantot darbības vārdus. Piemēram, nevis “puķes”, bet “apliet puķes”; nevis “pārtika”, bet “nopirkt pārtiku”.
Ja ir sanācis tā, ka nav, kur pierakstīt – ne blociņā, ne telefonā, ne uz lapiņas –, ir jāsaprot, kam informāciju var tālāk deleģēt. Var, piemēram, izsūtīt kādam īsziņu, kurā pēc tam ieskatīties vai uzrakstīt sev pa e-pastu.
Katrā situācijā ir jādomā,” skaidro R. Druvietis.
Mentors uzsver, ka “nākotnē ir svarīgi apzināti veidot digitālu otro atmiņu, bet arī uz papīra skaitās.” Otrās atmiņas digitalizācija noderēs, lai mākslīgais intelekts mūsu vietā varētu pieņemt matematizētus lēmumus.
R. Druvietis skaidro, “galvenais, ka mēs pierakstām, lai sāktu veidot jebkādu otro atmiņu. Tas viss sākas ar ieradumu fiksēt.”
Jāsāk ar grūtāko uzdevumu
Pēc tam, kad gan divu minūšu likuma, gan dienas plānošanas kontekstā visu pierakstām, ir jāsaprot nākamais aspekts – ko darīt pirmo?
“Marks Tvens reiz teicis: ja tu no rīta ēd vardi, pārējā diena solās būt lieliska, jo šodienas grūtākais ir izdarīts. Ieteikums katru dienu vispirms apēst savu “vardi”: grūtāko un svarīgāko no visiem gaidāmajiem uzdevumiem,” iesaka mentors.
“Tas ir pārliecinoši, ka, no rīta sākot grūtāko darbu, to arī izdara.
Īpaši, ja praktizē divu minūšu likumu,” stāsta R. Druvietis.
Ir ieteicams izvērtēt un pierakstīt, cik katrs no darāmajiem darbiem aizņems laiku. Ja ir paredzēti vairāki darbi, tad arī jāsāk ar grūtāko, nevis laikietilpīgāko.
Tādā veidā ir jāizveido darbu saraksts un, no rīta pieceļoties, jāizdara.
“Vakarā un pa nakti cilvēks pārdomā (darāmos darbus), sev tos ieprogrammē un ceļoties zina, kas ir jādara,”
skaidro biznesa mentors. R. Druvietis piemin arī Eizenhauera matricu, ar kuru ir iespējams sadalīt darāmos darbus “steidzamos un svarīgos”.
“Piemēram, man ir uzdevums iestādīt ābeles un pārstādīt lazdas, lai to saknes nebūtu ūdenī. Tad katram rakstu klāt – darbs ir svarīgs vai steidzams,” skaidro eksperts.
Šāds uzdevumu sadalījums steidzamos un svarīgos ļoti labi palīdz veidot darbu sarakstu pēc to nozīmīguma. Tomēr viss nav tik vienkārši, “jo cilvēks nav viens šajā pasaulē.”
Uzdevumu sarakstu var noteikt arī apkārtējie cilvēki, piemēram, sieva, kolēģis, pat bērns.