Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Liepājnieki lasa. Dažādu jomu un profesiju pārstāvji dalās ar iecienītākajām grāmatām

Kopā ar pieteikuma “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027” komandu turpinām publicēt arī “Kurzemes Vārdā” lasošo liepājnieku domas par grāmatām, ko viņi ieteiktu izlasīt arī citiem.

Liepājnieki lasa. Dažādu jomu un profesiju pārstāvji dalās ar iecienītākajām grāmatām
Ilustratīvs (Foto: Anthony Tran on Unsplash)
05.02.2023 06:00

"Kurzemes Vārds"

Aktrise, dziedātāja un audioizrāžu jeb raidlugu režisore Karīna Tatarinova citiem iesaka izlasīt Noras Ikstenas romānu “Dzīves svinēšana”:

“Noras Ikstenas pirmo romānu ieraudzīju grāmatnīcā un toreiz vēl neko par autori nezināju. Uzrunāja pievilcīgais vāks – Frančeskas Kirkes glezna ar it kā dejojošu meiteni.

Kā sāku lasīt, tā uzreiz sajutu – Ikstena ir mana rakstniece. Saista viņas valoda, viņas literārā scenogrāfija, tas, kā ir izkārtoti notikumi, apraksti. Man ļoti tuvs un saprotams ir it kā mozaīkas princips, kas vērojams Ikstenas darbos. Tā ir burtiski telpiska, savā galvā es to redzēju kā filmu. Ar manu dzīves uztveri saskan arī grāmatas ideja par to, ka

“dzīve ir vienkārši jādzīvo, jāpieņem ar visiem tās paradoksiem un jāsvin, ka esi dzīvs, tu elpo un turpinies.”

Stāsts tiek risināts caur nāves faktu, atvadām un atmiņām, bet tas manā uztverē un sajūtās ir apbrīnojami dzīvi apliecinošs.

Zinu, kādam Ikstena šķiet grūta un sarežģīta. Bet manā iztēlē viņa tūlīt uzbur ainu. Tāpēc arī savos Liepājas radio iestudējumos, audioizrādēs, raidlugās diezgan bieži ņemu tieši Noras Ikstenas darbus, jo viņa ar savu valodu rada brīnišķīgu vīziju.

Esmu iestudējusi viņas stāstus “Maldīgas romances”, un pagājušajā gadā iznāca mūsu iestudējums “Jaunavas mācība” sešās daļās. Tas joprojām ir atrodams Latvijas Radio arhīvā, un to aizvien vēl var arī noklausīties. Bez tam mans kolēģis aktieris un fotogrāfs Armands Kaušelis katrai sērijai klāt veidoja atbilstošu fotogaleriju – audio izrādes vizualizāciju.

Par “Dzīves svinēšanu” līdz šim neesmu domājusi kā par audiolugu, lai gan ar prieku iestudētu visu Noru Ikstenu, bet jādod iespēja arī citiem autoriem.

Katrā ziņā man šī ir viena no nozīmīgākajām grāmatām.

Ja vien piepildītos mana iecere, mans sapnis par “audiolasītavu” Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas paspārnē, noteikti arī šī grāmata taptu par audioizrādi! Un, domāju, no šāda materiāla noteikti taptu brīnišķīga filma.

Pašreiz mēs Liepājas teātra ierakstu studijā iestudējam liepājnieces Sabīnes Košeļevas miniromānu “Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlas stāsts”. Tas ir viens no viņas pirmajiem romāniem, kas ļoti atzinīgi tika novērtēts. Sadarbojamies ar Liepājas Universitātes jauno mediju mākslas dizaina programmas studentiem skaņu mākslinieces Kristas Dinteres vadībā.

Topošais darbs būs ne tikai klausāms, bet arī skatāms. Kaut kas tāds Latvijā vēl nav bijis, un mums tā būs pirmā pieredze. Šo romānu izvēlējāmies tāpēc, ka, nesaucot vietas, ielas vārdos, tajā ļoti ir jūtama Liepājas klātbūtne.”

Žurnāliste Linda Kilevica izvēlas dalīties ar krājumu “Neuzvaramā vasara. Esejas par krīzēm, spēku un cerību”, kura autors ir Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls:

“Šīs grāmatas autors ir cilvēks ar milzīgu izšķirošu nozīmi manā dzīvē, Daugavpilī kristījis un iesvētījis mani, un, ja godīgi, tādus pagānus un nakriškonus kā mani un mammu neviens cits baznīcā nebūtu varējis iedabūt.

“Reizēm cerība šķiet aprakta, ticība – apglabāta. Taču var gadīties, ka maldāmies. Var gadīties, ka tās ir nevis apraktas, bet iestādītas. Un vienā brīdī viss mainīsies. Apraktais izaugs. Apglabātais augšāmcelsies.” Gan šī citāta sākuma daļu, gan beigas būs piedzīvojis katrs.

Grāmata iznāca pandēmijas laikā, kurā, Linarda vārdiem runājot, mēs aptvērām, cik dzīve un viss mums apkārt ir ievainojams. Un tā ir ļoti laba atklāsme, kas mudina kļūt pieaugušiem un saprast, ka nebūs ideālas un neievainojamas pasaules.

Ievainojamības realitāte ir jāpieņem. To atsaucu atmiņā brīžos, kad nespēju izturēt ziņas no Ukrainas.

Ticība nav domāta tam, lai iegūtu pārākumu pār sāpēm un lāčotu tām pāri.

Ievainojamā dzīvē mums nav garantēts it nekas, tieši tāpēc viss ir nenovērtējami dārgs. Nevar gribēt un vēl Dievam pārmest, ka pēkšņi kaut kas vairs nav tā, kā bija līdz šim.

Kad kovids kārtējo reizi distancēja no tuviem cilvēkiem, Linarda grāmata ļāva ieraudzīt, ka arī vistumšākajai naktij seko rītausma.

“Krīzes beigas ir saistītas ar mūsu gribu. Tā beidzas, kad tu pieņem lēmumu atkal būt laimīgs un sākt darīt priecīgas, banālas, skaistas, vieglas un trakulīgas lietas,” raksta L. Rozentāls. Tāda griba nenotiek vienā dienā, protams, tāpēc viņš māca, kā maziem solīšiem iet tai pretī, atļaujot sev arī nevarēt.

Ko mēs mēdzam teikt cilvēkiem bēdās? Ka laiks dziedē, ka jāsaņemas, ka jāatrod labais. Varbūt – ja tev ko vajag, tad saki… Es vienmēr apmulstu blakus cilvēkam lielās sērās un nezinu, ko sacīt.

Tas, ka pati esmu zaudējusi savus tuvākos, nedod man tiesības paust banālo “es zinu, kā tu jūties”, jo neko es nezinu par otru, es zinu par sevi.

Pievienojos Linardam, kurš teic, ka bēdas ir sliedes, pa kurām cilvēks dodas uz priekšu. Es varu būt līdzās un vienīgi teikt, ka otram nav jāizliekas stipram manis dēļ.

Esejas “40 dienas”, ar kurām noslēdzas grāmata, ir Linarda paša ceļš laukā no bēdu okeāna, savīts ar citu atziņām. Tās iesaku izlasīt katram, kam no jauna jāmācās dzīvot pasaulē, kurā nekad vairs nebūs dārga un tuva cilvēka. Tāpat katram, kurš nezina, kā otram palīdzēt sērās.”

Liepājas Komunālās pārvaldes sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Štāls iesaka poļu rakstnieka Slavomira Raviča grāmatu “Ilgais gājiens”:

“Tā ir aizraujoša versija par septiņu gulaga nometnes bēgļu gājienu no Tālajiem Austrumiem līdz brīvībai Indijā 20. gadsimta vidū. “Šis ir viens no pasaules lieliskākajiem patiesajiem stāstiem par piedzīvojumiem, izdzīvošanu un bēgšanu,” tā grāmatu reklamē izdevniecības anotācija.

Pēc grāmatas motīviem 2010. gadā ir uzņemta Holivudas filma “The Way Back”.

Stāsta galvenais varonis kopā ar sešiem citiem ieslodzītajiem izbēdzis no GULAG nometnes. Deviņos mēnešos viņi kājām pieveica 6000 kilometru. No nometnes Nr. 303 pie Jakutskas gar Ļenas upi viņi virzījās uz dienvidiem, pa ledu šķērsoja Baikāla ezeru, pāri Henteja kalniem iekļuva Mongolijā.

Turpinājumā viņi gāja cauri Gobi tuksnesim un neaptverami plašajām, neauglīgajām Himalaju priekškalnēm, pasaules augstāko kalnu grēdu šķērsojot starp Nepālu un Butānu, līdz sasniedza Indiju, kur bēgļus uzņēma britu koloniālās administrācijas postenis.

Tā kā man ļoti patīk stāsti, kas balstīti īstenībā, jo vēsture un cilvēku dzīves notikumi un fakti ir daudz aizraujošāki nekā jebkura izdomāta piedzīvojumu romāna sižetiskie pavērsieni, ar patiku ķēros pie lasīšanas, taču,

aizverot grāmatu, jutos vīlies tieši pārspīlētās reklāmas dēļ.

Lai gan papildus uz grāmatas vāka teikts, ka tas ir “Patiess stāsts par ceļu uz brīvību”, autors to nekad nav paveicis. Arī kolorītais latvietis Anastasijs Kolmanis ir autora izdomāts ceļa un likteņa biedrs. Tāpat kā pārējie grāmatas tēli.

Autors esot bijis jauns poļu kavalērijas virsnieks, kuru 1939. gada rudenī arestēja padomju varas iestādes un pēc nežēlīgas pratināšanas un farsa tiesas zālē viņam piesprieda divdesmit piecus gadus izsūtījumā GULAG labošanas darbu nometnē.

Grāmatas nodaļas par nokļūšanu un uzturēšanos nometnē ir samērā pārliecinošas, notikumu secība un detaļas tajās gluži ticamas, bet bēgšanas maršruta apraksts, kas, jāatzīst, kopumā darināts veikli, jo lasītāju enerģiski rauj uz priekšu, manī raisīja iekšējus iebildumus un jautājumus.

Tāpēc radās vēlēšanās pārbaudīt, vai šāda izlaušanās brīvībā varētu būt notikusi īstenībā. Interesantāk no citiem avotiem bija uzzināt, ka šim piedzīvojumu aprakstam viela, iespējams, ņemta no britu slepeno dienestu dokumentiem. 1942./1943. gadā Indijā aizturēti daži poļi, ukrainis un serbs, kuri nopratināti, kad viņi no Tibetas iekļuvuši Indijā.

Autoram Slavomiram Ravičam vēlāk Londonā esot bijusi iespēja viņu nopratināšanas protokolus lasīt. Un tā ar kāda britu žurnālista palīdzību esot uzrakstīts un 1956. gadā izdots romāns “The Long Walk”, kas aukstā kara gados kļuva ļoti populārs Lielbritānijā un ASV. Turpretim tolaik Polijā un PSRS saprotamu iemeslu dēļ romāns nevarēja iznākt.

Pēc autora nāves atklājies, ka viņš citu cilvēku varonību un likteni esot uzdevis par savu. Diemžēl joprojām droši nav identificēti tie vīri, kuri varēja pieveikt šādu vai daļu no līdzīga maršruta.

2010. gada vasarā uzņēmīgi poļu puiši visu “kavalērijas virsnieka un viņa biedru” bēgšanas maršrutu pieveikuši jau ar labu ekipējumu, pietiekamu pārtikas daudzumu, sakariem un izmantojot dažādus transporta līdzekļus.

Arī viņi ir secinājuši, ka romānā daudzviet klibo detaļas, kas apstiprina to, ka autors, piemēram, Gobi tuksnesī nekad nav bijis.

Bēgšana no Sibīrijas soda nometnēm vai nometinājuma vietām notika, turklāt – arī veiksmīgi. Arī latviešiem ir stāsti, kuru pamatā ir nezūdošā vīzija par brīvību.

Šis romāns ir aizraujoša literāra versija par šādu gadījumu, bet māca arī kritiski vērtēt izdevniecību vai filmu veidotāju apgalvojumus par attēloto piedzīvojumu/notikumu atbilstību īstenībai.”

Liepājas būvvaldes vadītājs Arvīds Vitāls citiem iesaka izlasīt Robina S. Šarmas grāmatu “Uzņēmuma vadīšanas gudrība”:

“Šī grāmata nonāca manā plauktā jau pirms vairākiem gadiem. Agrāk lasīju tā paša autora citu izdevumu – “Ģimenes dzīves gudrība”. Šai nebiju pieķēries.

Pēdējos divus gadus darba dēļ man nākas lasīt vairāk par pārmaiņu vadību, par darbinieku motivēšanu, par pilnveidošanos un tamlīdzīgām tēmām. Janvārī man bija apņemšanās izlasīt šo grāmatu.

Robinu S. Šarmu viegli lasīt, un arī šī grāmata iedvesmo. Tajā ir patiesas dzīves vērtības, kuras varbūt jau zinām, bet ne vienmēr ņemam tās vērā.

Grāmata man palīdzēja sakārtot domas.

Domāju, tā var palīdzēt arī realizēt personīgo potenciālu, kas katrā iekšā ir, bet kuru ne līdz galam izmantojam.

Vadītājam dzīve ir diezgan skarba. Grāmatā arī ir risināta tēma par to, kā vadītājam vadīt pašam sevi. No vadītājiem daudz prasa, bet kā atgūties izsmeltam? Te ir arī aprakstīti vairāki vērtīgi praktiski rituāli, kā dienu pavadīt sakārtoti, kā plānot savu laiku, kā koncentrēties uz vērtīgāko. Un tas palīdz.

Taču es teiktu – šī grāmata nav tikai vadītājiem vien. Būtu labi izlasīt to ikvienam cilvēkam, jo tajā ir ļoti labas ikdienā lietojamas gudrības.

Visi mēs dzīvojam aizņemtības pasaulē, katram no mums ikdiena ir piesātināta ar daudz dažādiem impulsiem no mūsu apkārtnes.

Grāmata būtu lietderīga tiem, kuri vēlas pacelt apkārtējos citā, augstākā dzīves līmenī, arī palīdzēt citiem.

Vadītājam arī tāds ir uzdevums: “Skatīties kā visi, bet domāt kā neviens.” Tas nozīmē – vadītāja redzeslokam jābūt plašākam. Grāmata iedvesmo vīzijām un motivācijai, atgādina, lai tiecamies uz kaut ko lielāku.

Svarīga ir arī jau zināmā atziņa, ka ik diena ir kā dāvana un svētība. Galvenais, no ikdienas redzes lauka nepazaudēt vienkāršo prieku katrā lietā, ko darām.”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz