Agrita Maniņa
Laikraksta "Kurzemes Vārds" pielikums "Ligzda"
Sēklu maisījumi – dažādi
Vispopulārākās ir trīs zālaugu sugas, ko izmanto zāliena sēklu maisījumos, – sarkanā auzene, pļavas skarene un ganību airene.
Katrai sugai ir labās īpašības un arī trūkumi, taču pamatā viss atkarīgs no izmantošanas. Atbilstoši tai arī izvēlas sēklu maisījumu.
Tajos augu sēklām ir dažādas attiecības, un lietotājiem ir vērts to zināt.
“Par īsto mauriņu zāli uzskatām pļavas skareni, tāpēc ka tā ir stīgojoša.
Jo biežāk pļauj, jo ražīgāk tā veido sānu dzinumus un zelmenis izturīgāks,”
skaidrību vieš uzņēmuma “Krastmaļi sēklas” agronome Ieva Stone.
“Sarkanā auzene ir gan stīgojoša, gan cerojoša, un tai pateicīgākas ir sausākas, smilšainākas, saulainākās vietas. Tur tā noturīgāka un labi veido sakņu sistēmu, kas augu stingri notur augsmē. Šī suga laba nogāzēs, piemēram, ap dīķiem, grāvmalēs.
Ganību airene pirmā gan sadīgst pēc iesēšanas, gan arī ataug pēc nopļaušanas. To vairāk izmanto sporta zālienos, jo tiem ir liela noslodze, nepieciešams ātrāk atjaunoties. Tāpēc ganību airenes šajā maisījumā ir procentuāli visvairāk, pat 40–50%.
Ir gan sliktā puse – tā ir prasīgāka un vairāk jālaista, jāmēslo.
Šai sugai vēl tāda īpatnība, ka pirmā pazūd no zelmeņa, tāpēc ir regulāri jāpiesēj. Zālienu sēklu maisījumā katra sēkla kaut ko dod, un tad parasti izvērtē – kam tas vajadzīgs,” uzsver I. Stone.
“Ja vajag ceļmalai vai ap māju, kur gribas, lai tikai būtu zaļš un pļauj retāk, kā arī nemēslo un nelaista, tad der maisījums, kurā sarkanās auzenes visvairāk, bet pļavas skarenes un ganību airenes – nedaudz.
Savukārt piemājas zālienā, pa kuru daudz staigājam, visvairāk būtu jābūt pļavas skarenei, jo gribam taču zelmeni.”
Agronome iesaka sportošanas zonās sēt maisījumu, kurā daudz stīgojošās pļavu skarenes, arī ganību airene, tāpēc ka tur daudz mīņājas un nepieciešams bieži un zemu nopļaut.
Šādu maisījumu viņa iesaka sēt arī pie mājas tur, kur skraida bērni, tiesa, tādam zālienam vasarā jānodrošina laistīšana.
Nepļaujiet visur vienādi!
Pavasarī, kad zāle sāk mosties, zālienu parasti vertikulē, citā vārdā, uzirdina. Ar asu grābekli vai asmenīšiem pārbraucot mauriņam, izceļ veco zāli vai sūnu, ļaujot augiem piekļūt gaisam.
Vecās zāles atliekas nogrābj vai nokasa, tad mēslo un no jauna apsēj vietas, kur zāle panīkusi vai arī tās vairs nav.
Zāliena mēslošanu pavasarī uzskatām pašu par sevi saprotamu, bet tas jāpiebaro arī vēlāk, ja tiek piesēts. Parasti tam uzber komplekso mēslojumu.
Pavasarī – tādu, kurā vairāk slāpekļa, vismaz 15–18%, bet vasarā mēslo ar minerālmēsliem, kuros slāpekļa mazāk, ap 10%.
“Uz rudens pusi vēlams maisījums, kurā slāpekļa vēl mazāk, aptuveni 5%, bet fosfora un kālija – vairāk nekā pavasara mēslojumā.
Zāliens jāsagatavo ziemai, lai tas labi pārlaistu aukstuma periodu.
Nepieciešams fosfors un kālijs, lai saknes noturīgākas; tad augi daudz labāk pārlaiž ziemu,” agronome zina.
Kādu pļaušanas augstumu viņa iesaka vasarā, kad untumaini laikapstākļi – te dārzs salīst, te izkalst.
“Protams, jāskatās zāliena augšanas apstākļi – kādā vietā tas atrodas. Ja sausumā, kur regulāri zāle izdeg, tad jāpļauj augstāk.
Bieži vien redzam pašvaldību skvēros, ka tos pļauj vienā augstumā un vietumis zāle jau pazudusi. Tas noticis tikai tāpēc, ka nopļauts pārāk zemu,”
I. Stone dalās vērojumos.
Ja ikdienā pļaujam aptuveni piecu centimetru augstumā, tad sausuma periodā vajadzētu pļāvēju pacelt centimetru vai divus augstāk. Tas jāņem vērā it sevišķi tad, ja zālienu nelaista.
Vai regulāra laistīšana karstā laikā var izglābt mauriņu no pārvēršanās par tuksnesi?
Speciāliste atbild: “Cilvēkiem, kuriem dārzā laistīšanas sistēmas, ir vienkārši zālienu saglabāt zaļu. Protams, ka visiem iesakām laistīt, ja tas iespējams. Var agri no rīta, bet vislabāk – vakarā, lai mitrums labi iesūcas augsnē un augi to uzņem.
Vēl dara tā, ka laista regulāri mazākos daudzumos. Zemei jābūt tik veldzējošai, lai pirksta dziļumā būtu mitrs.”
