Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Māksliniece Ilze Karlsone rosina izlasīt Gintera Grasa biogrāfisko grāmatu “Lobot sīpolu”:

“Lasu daudz, man tuva mūsdienu latviešu dzeja, daudzi jaunie autori, piemēram, Artis Ostups, Lote Vilma Vītiņa, Marija Luīze Meļķe, liepājnieka Roberta Vilsona poēzija. Dzejai vajag īpašu noskaņojumu.

Spilgtā atmiņā palikusi Maikla Kaningema grāmata “Stundas” par rakstnieci Virdžīniju Vulfu, šī grāmata kādreiz ārkārtīgi iespaidojusi.

Mīļas ir dažādas ceļojumu grāmatas, sākot no alpīnista Reinholda Mesnera kalnu piedzīvojumiem un turpinot ar daudzām citām.

Par brīnišķīgu uzskatu jauno, aizvien populārāko latviešu rakstnieci Dženu Andersoni. Piemēram, pārsteidza viņas spilgtais un saturiski smagais romāns “Herbārijs ar leduspuķēm”.

Man liekas, es vienmēr esmu bijusi grāmatu lasītāja. Arī mani bērni tādi ir,”

stāsta gleznotāja, “mana vecākā meita dzīvo Lielbritānijā, ļoti seko līdzi mūsdienu latviešu literatūrai un to lasa. Mājās mums daudz grāmatu, nevaru atturēties no grāmatu pirkšanas!

Pašlaik jau otro reizi pārlasu Gintera Grasa “Lobot sīpolu”. Tas ir kaut kas vērtīgs! Ļoti iesaku Ginteru Grasu kā autoru kopumā – gan viņa grāmatas “Skārda bungas”, “Par beidzamību”, gan citas. Grasu vienkārši vajag lasīt, ja vien cilvēks vispār kaut ko lasa,” uzskata Ilze Karlsone.

“Mani galvenokārt interesē aizraujošas grāmatas, kurās ir īstenība, patiesība, piedzīvojumi, pārdzīvojumi, nevis prāta konstrukcijas.

“Lobot sīpolu” ir Gintera Grasa autobiogrāfija. Labi uzrakstīta, Silvija Brice to labi iztulkojusi no vācu valodas.

Grass piesaista ar skaudrumu. Viņš raksta par 20. gadsimtu, tas ir ļoti trauksmains laiks. Grass par sevi šajā grāmatā ir atklāts: jaunībā, jau kara beigās, viņš iesaistījās Hitlerjūgendā (tā bija jaunatnes organizācija nacistiskajā Vācijā), un to viņš atklāja tikai šajā grāmatā. Labi, ka viņam nesanāca izšaut, jo karš drīz beidzās.

Viņš raksta arī par savu ģimeni, par savu Kašūbiju, par novadu, no kurienes nāk viņa dzimta. Kašūbija atrodas Polijā, Vācijas pierobežā, Pomerānijā.

“Lobot sīpolu” ir Grasa pirmā autobiogrāfiskā grāmata, par tās turpinājumu uzskata grāmatu “Kaste”, kurā par rakstnieku stāstīts no viņa atvašu skatpunkta.”

Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas SIA “Pumac Liepāja” prokūrists Livars Vangovskis iesaka Mihaila Bulgakova garstāstu “Suņa sirds”:

“Mihailam Bulgakovam savulaik viņa “Suņa sirds” (1925) manuskriptu konfiscēja un tikai pēc gadiem atdeva atpakaļ. Vēlāk, cik man zināms, to pirmoreiz publicēja ārzemēs pēc Otrā pasaules kara.

Padomju Savienībā to varēja lasīt tikai tā sauktajā “samizdatā” jeb nelegāli mašīnrakstā pārdrukātos variantos. Legāli izdeva krietni vēlāk.

Es šo grāmatu lasīju aptuveni 80. gadu beigās, tad jau tā bija publicēta oficiāli. Man to iedeva izlasīt paziņas grāmatmīļi. 

Bulgakovam ir interesanti stāsti un romāni. Tajos mistika mijas ar satīru, izgaismojas padomju dzīves ēnas puses, kādas viņa dzīves laikā bija. Es pats, padomju laikā dzīvojis, to saprotu.

“Suņa sirds” ir stāsts it kā par medicīniski zinātnisku eksperimentu, sižetā ir fantastikas elementi un satīra,

autors izsmej tā laika varas negācijas.

Romāns ir viegli, patīkami lasāms, brīžiem var pasmaidīt. Aizraujoša grāmata. It sevišķi, kad pirmo reizi lasi, ir interesanti, gribas zināt, kas būs tālāk? Var būt, ja jaunieši to tagad izlasītu, nesaprastu, par ko šis darbs ir.

Es noteikti iesaku izlasīt arī Bulgakova romānu “Meistars un Margarita”.

Bērnībā pie grāmatu lasīšanas mani pielika tēvs, viņam bija ļoti laba bibliotēka. Vēl tagad šad tad pārlasu kaut ko no tās. Skolas gados saistīja sērija “Pasaules bērni”, detektīvi, vēsturiski un biogrāfiski darbi.”

Pensionētā bibliotekāre Elita Pola mudina iedziļināties Arno Jundzes romānā “Es nemiršu nekad”:

“Kopš jaunības man tuvs autors ir Eduards Veidenbaums, ja prasītu, joprojām varētu norunāt vismaz trešdaļu viņa dzejoļu, bet pašlaik, pasaulē aktuālo notikumu sakarā, prātā pastāvīgi skan rindas: “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.” Tāpēc arī iesaku izlasīt Arno Jundzes romānu “Es nemiršu nekad”.

Ļoti gribētu popularizēt romānu sēriju “Es esmu…”, kas veltīta Latvijas rakstniekiem. Iepriekš iznākušās sērijas “MĒS. Latvija, XX gadsimts” grāmatas radīja bumu latviešu literatūrā, tās aizgāja “uz urrā”, bet, strādādama bibliotēkā, novēroju, ka to gluži nevarētu teikt par sēriju “Es esmu…”.

Mums it kā šķiet, ka ļoti daudz zinām par Veidenbaumu. Pati es, beidzot vidusskolu, eksāmenā rakstīju sacerējumu par Veidenbauma dzeju. Ai, kā gribētu to domrakstu tagad izlasīt.

Ko gan es tur sarakstīju, droši vien, kāds viņš nabadziņš, cīnījās ar pastāvošo iekārtu, neko jau vairāk arī nezināju,”

grāmatniece pasmaida par jaunības naivumu.

“Arno Jundze ļoti skrupulozi, pa sīkumiem, pa detaļiņām vācis materiālu, apspēlējis to. No faktu drumslām rakstnieks ir radījis pilnasinīgu cilvēku, lasot jūti ar visām maņām, kāds dzejnieks ir.

Grāmata atspoguļo Eduarda Veidenbauma dzīves pēdējās nedēļas, jau viņam guļot nāves gultā, un reizē ir arī atskats uz visu dzejnieka mūžu.

Veidenbaums nomira nepilnu 25 gadu vecumā.

Vārdus “Es nemiršu nekad” viņš teicis, mierinot savu māti, bet tie ir bijuši pravietiski, jo mēs par dzejnieku joprojām runājam – tātad viņš dzīvo mūsos.

Veidenbaums atstājis pavisam nedaudz dzejas, un tomēr tā iedvesmo joprojām, Juris Kulakovs un citi mūsdienu autori komponējuši dziesmas ar Veidenbauma vārdiem, ir iestudēta izrāde par Veidenbaumu brāļiem.

Kad es Jundzes romānā lasīju par Veidenbauma dzīvi, man atklājās pilnīgi citāds dzejnieks. Rakstniekam ļoti liels pluss par to, ka viņš padarījis Veidenbauma tēlu cilvēcīgu.

Veidenbaumam bez dzejoļiem bija arī daudz apcerējumu par dabaszinātnēm, par matemātiku – nepilnos 25 gados! Lietošu vārdu – ģēnijs! Raksturiņš laikam bijis ļoti ekspansīvs.

Mani saista Arno Jundzes darbi kopumā, iecienīju viņa savulaik vadīto televīzijas raidījumu par literatūru, man ļoti patika arī Jundzes romāns “Sarkanais dzīvsudrabs” sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”.

Bet grāmata par Veidenbaumu ir pilnīgi citāda. Būs jālasa arī turpinājums par Eduarda Veidenbauma brāli Kārli.”

Liepājas popa un rokmūzikas skolas (“POP ROK skola”) dibinātājs Gints Purgailis iesaka pats savu grāmatu par ģitārspēli:

“Es labprāt lasu mūziķu biogrāfijas. Viens no maniem vismīļākajiem mūziķiem ir Brūss Springstīns. Esmu bijis gan Springstīna koncertā Stokholmā, kur guvis kolosālas, iepriekš nepiedzīvotas emocijas, gan arī izlasījis viņa biogrāfiju angļu valodā.

Patika arī amerikāņu rokgrupas “Foo Fighters” mūziķa Deiva Grola grāmata “Stāstnieks”.

Bet citus rosinu vismaz paņemt rokās manu pērn izdoto grāmatu “Ģitāras stunda ar Gintu Purgaili”. Šo grāmatu uzrakstīju tāpēc, ka daudzus gadus mācīju ģitārspēli, biju skolotājs. Grāmatā aprakstu tādu ģitārspēles mācīšanās sistēmu, kādu to izmantojām mūsu “POP ROK skolā”.

Mums tā šķita labs veids, kā vienkāršāk un ātrāk tikt līdz praktiskai ģitārspēlei neatkarīgi no tā, cik gadu ir cilvēkam, kurš to sāk mācīties, – nav nekādu vecuma ierobežojumu.

Grēks būtu mūsu pieredzi neapkopot grāmatā, lai arī citi mācīties gribētāji to varētu izmantot, arī neejot mūzikas skolas ceļu.

Zinu, ka ļoti daudzi cilvēki vēlas spēlēt ģitāru, popmūzikā un rokmūzikā tas ir vispopulārākais instruments. Ģitāra piesaista uzmanību. Zinu, ka cilvēki lielākoties vēlas sasniegt ātrāku rezultātu, daudz neiedziļinoties mūzikas smalkumos.

Manuprāt, vēl vienkāršāk un saprotamāk ģitārspēles pamatus būtu grūti uzrakstīt. Pats esmu mācījies gan vairākās mūzikas skolās, gan ļoti daudz – pie privātiem pasniedzējiem.

Liepājā, sākot strādāt “POP ROK skolā” un mācot ģitārspēli citiem, izkristalizējās, ko ir un ko nav vērts pieminēt grāmatā, tapa skaidri un sakārtojās soļi, kādi ejami, lai ātrāk tiktu līdz spēlēšanai.

Manuprāt, šāda koncentrēta mācību grāmata ir ļoti vērtīga, jo tas nav saturs, kuru izlasīt un atstāt aiz muguras,

bet gan materiāls, kas noderēs gan instrumenta apguves startā, gan arī visu turpmāko dzīvi, spēlējot ģitāru.

Grāmata izdota B5 izmērā, lai to varētu ielikt jebkurā ģitāras somā. Izdevumam ir nesaskrāpējami vāciņi un līmētas, cietas lapas, lai grāmata būtu izturīga.

Tā ir mana pirmā grāmata, un tā tapa piecus gadus. Grāmatu izdevu es pats, jo vēlējos, lai neviens tajā neko nemaina, lai tā ir tieši tāda, kādu es to vēlos.”