Ķer vardes un zivis

No trim Latvijā esošām čūsku sugām ezeru, upju un mitru vietu tuvumā visbiežāk redzams zalktis (Natrix natrix) – čūska ar krāsainiem pusmēnešiem pakauša rajonā, ko cilvēki sauc par ausīm. Pēc tām šo sugu atpazīt vislabāk.

Zalktis lielākoties dzīvo mitrās vietās, kur tam ir daudz barības – vardes un citi abinieki. Barību šī čūska bieži iegūst ūdenī, jo ļoti labi peld un nirst.

Tāpat zalktis bieži redzams vietās pie aizaugušiem, neizpļautiem dārza stūriem ar dažādu lietu un zaru krāvumiem.

”Mitrās vietās mīt vardes, tādēļ likumsakarīgi, ka pie šādiem varžu dīķiem un ezeriem sastopams arī zalktis. It īpaši, ja ūdenstilpes krastos ir applūstoši meži vai krūmāju joslas, kas ir zalkšu dabiskā dzīves vide,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas departamenta Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vecākā eksperte Evija Andrušķeviča-Jonāne.

Zalktis ķer ne tikai vardes un citus abiniekus, bet arī lēni peldošas zivis,

lielākus bezmugurkaulniekus, retāk sīkus grauzējus un putnus. Zalkši bieži apmetas arī kultūrainavā un pat apdzīvotās vietās, kur dārzos un parkos ir daudz piemērotas barības.

Tam raksturīga pelēka un melna krāsa, bet vēderpuse un rīkle ir balta, plankumaina. Pieaugušas mātītes vidējais garums ir 75–80 cm, tēviņa – ap 65 cm.

Saglabāt mieru

Arī Liepājā peldi kopā ar zalkti var izbaudīt Beberliņu ūdenskrātuvē.

Katram gan ausainis tādu laimi vai šausmas nedāvā, jo, kā jau norāda speciālisti, čūskām mēs nepatīkam tikpat ļoti, kā daudzi cilvēki necieš rāpuļus, un tās, sajuzdamas soļu radītās vibrācijas, jau laikus taisās prom no mūsu ceļa.

Man personīgi ir paveicies redzēt netālu no sevis ūdenī lokāmies dzeltenausaino čūsku.

No senčiem mantotās bailes, protams, uzplaiksnīja, taču ar prātu der zināt, ka vienīgā Latvijas indīgā čūska odze nav traka uz peldēm un ūdenī nemedī.

”Cilvēkam, redzot čūsku ar krāsainiem pusmēnešiem, nav pamata baidīties un to traucēt. Jāatminas, ka kliegšana čūskas neaizbiedēs, jo tām nav ausu. Labākā rīcība šādā brīdī ir saglabāt mieru, jo zalktis cilvēku neuztver kā barību, bet gan pats no cilvēka bīstas un dosies prom.

Nekādā gadījumā nevajag mēģināt dzīvnieku ķert, bakstīt vai spārdīt, jo izbiedēts dzīvnieks teju vienmēr sevi aizstāvēs. Piemēram, izsliesies stāvus un šņāks. Bet paņemts rokās, zalktis izdalīs grūti nomazgājamu šķidrumu, kas slikti ož,” brīdina E. Andrušķeviča-Jonāne.

Izteikti aktīvs zalktis ir dienā,

bet no rīta pēc pamošanās tas parasti zviln saulē, lai uzsildītu ķermeni un spētu kustēties. 

Gadījumos, kad jebkura čūska nedod jums ceļu, tas ir tāpēc, ka rāpulis ir auksts un nespēj pietiekami ātri aizmukt. Arī odze neplāno uzbrukumus divkājiem, jo nespēj mūs apēst, un indes krājumus labprātāk tērē noderīgam medījumam.

Pamanot čūsku, vislabākais ir iet tai apkārt un nesatraukt rāpuli, taisot selfijus.

Uzziņai

Latvijas rāpuļi

Gludenā čūska (Coronella austriaca) – neliela, cilvēkam nekaitīga, bet īpaši aizsargājama. Dzīvo slēpti, visbiežāk sausos piejūras mežos un sausos purvos un pārtiek pārsvarā no citiem rāpuļiem.

Parastā odze (Vipera berus) – vienīgā indīgā. Odzei ir izteiktāka trīsstūrveida galva un uz muguras redzama zigzaga līnija, ķermenis ir brūnā, pelēkā, zaļganā, dzeltenīgā, vara sarkanā vai melnā krāsā ar īsu asti.

Odze parasti apdzīvo ar zāli un krūmiem aizaugušus izcirtumus un mežmalas, purvus, skrajus priežu mežus, vasarā par slēptuvi izmanto dzīvnieku alas, satrūdējušus celmus utt. 

Glodene (Anguis fragilis) ir nekaitīga bezkāju ķirzaka, bet cilvēki to bieži jauc ar čūsku. Glodene ir 35–50 cm gara, atšķirībā no čūskām tai ir ausu atvērumi un plata mēle, strups astes gals, mirdzošas zvīņas, mugura dažādos pelēcīgi brūnos toņos, nereti arī zili plankumi uz muguras, bet mātītēm uz muguras var būt arī melnas, garas svītras.

Jaunie īpatņi ir zeltainā krāsā ar melnu garenisku svītru uz muguras. Briesmu gadījumos ķirzaka nomet asti. Glodene mājo ar celmiem un saknēm bagātā zemsedzē, pārsvarā mežmalās, izcirtumos un sausos priežu silos.

Avots: Dabas aizsardzības pārvalde