liepajniekiem.lv
Mentoru kustība
Ikviens no mums kādā dzīves brīdī ir bijis pacients. Vispirms jau piedzimstot, vēlāk skārušas kādas slimības vai esam vērsušies pie mediķa, lai vakcinētos.
Situācijas dažādas, turklāt arī mūsu vecāki un bērni ir pacienti – semināra tēmas aktualitāti uzsvēra Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” pārstāve Jūlija Dmitrijeva.
“Dzīvības koks” organizē semināru ciklu, lai pievērstu uzmanību pacienta tiesībām un pienākumiem, kā arī veicinātu pacienta pašapziņu un līdzestību savas veselības uzlabošanā.
Ne tikai onkoloģijas slimnieki saskaras ar grūtībām un netaisnību, meklē atbildes uz dažādiem jautājumiem, bet arī citi cilvēki, teica J. Dmitrijeva.
Nonākot pacienta lomā, nākas saprast daudz ko tādu, par ko iepriekš nekad nav domāts.
“Kad cilvēks uzzina savu diagnozi, viņš ir apjucis, nezina, kurp doties.
Rakstīt testamentu, iet pie daktera, ieslēgties savās četrās sienās vai tieši pretēji – publiski stāstīt, kas ar viņu noticis? Reakcijas var būt dažādas, bet lielākoties ir šoks.”
Cilvēks tajā brīdī nespēj domāt racionāli, neapzinās, ka regulāri jāiet pie ārsta un ar viņu jākomunicē.
Mediķi noslogoti, trūkst personāla, bet pacientam ir jautājumi, kurus nepieciešams uzdot. Tajā pašā laikā apjukušais cilvēks nezina, ko pavaicāt, J. Dmitrijeva stāstīja.
Ļoti svarīgi vērsties pie kāda, kas jau izgājis šādu ceļu. Viņš var pastāstīt par elementārām lietām, kas notiks un ar ko jārēķinās.
Operācija, terapija, tad – kādām blaknēm jānoskaņojas, kā tās var mazināt. Kādiem simptomiem jāpievērš uzmanība; ir uzreiz jāzvana ātrajai palīdzībai vai jāiedzer tablete, vai otrādi – nav jālieto medikamenti, bet steidzami jāvēršas pie mediķa.
“Ja cilvēki saprot, cik daudz apkārt ir citu pacientu, kas ar to pašu saskārušies un turpina dzīvot tālāk, baudīt dzīvi, tad
bieži vien nonāk pie atziņas, ka tagad tā ir pavisam citādāka – pilna ar prieku, ar citām krāsām,”
J. Dmitrijeva pieminēja “Dzīvības koka” mentoru kustību.
Tā organizēta tādā veidā, ka cilvēks piezvana uz mentoru tālruņa numuru 26323636 un īsi apraksta savu vai radinieka situāciju.
Atbilstoši diagnozei piemeklē citu cilvēku, kurš jau tādam pārbaudījumam izgājis cauri un gatavs dalīties savā pieredzē. Tālāk abi sazinās, un viņu sarunas paliek konfidenciālas.
“Tās lietas, par kurām jārunā, var būt pavisam vienkāršas. Piemēram, kas jāņem līdzi, kad cilvēks dodas uz stacionāru? Pase, bet kas vēl? Krūzīte būs vai nebūs, tas nav zināms; labāk paņemt. Pēc operācijas bieži vien salst kājas, tāpēc jāpaņem zeķes.
Neviens par to nerunā, un arī dakteris ne, jo viņš tajā brīdī domā par operāciju, nevis to, ka pacientam, pamostoties no narkozes, nebūs komfortabli. To visu var novērst, ja klāt ir cilvēks, kurš pastāsta.”
Visbiežāk izturas ar necieņu
Kopā ar Tiesībsarga biroja speciālistēm, ekspertēm pacientu tiesību jautājumos Elīnu Ūsiņu un Ilonu Lošaku pārrunāja, kas ir pacienta tiesības un kā aizstāvēt savas intereses.
Viņas saņem iesniegumus no cilvēkiem, kuri pieredzējuši nepatīkamas situācijas ārstēšanas procesā vai saskarsmē ar ārstu, sūdzas par izturēšanos slimnīcā u.tml.
Raksta pacienti, kuriem liekas, ka viņu tiesības aizskartas.
“Tiesībsarga biroja juristi izskata šos jautājumus un kā bāka tumsā apgaismo ceļu, kurā virzienā doties, –
vai nepieciešama tiesa vai kāda cita tiesību aizsardzības iestāde,” paskaidroja E. Ūsiņa.
Iesniegumos starp rindiņām esot lasāmi vārdi: neiedziļinājās, neuzklausīja, neuztvēra nopietni, apšaubīja, nesaprata, ignorēja, nepaskaidroja, nepajautāja, nebrīdināja, domāja, ka es jau to zinu u.tml.
“Likuma izpratnē pacients ir ne tikai cilvēks, kas sasirdzis, bet arī ikviens vesels cilvēks, kurš var potenciāli vērsties ārstniecības iestādē,” E. Ūsiņa minēja, ka tāpat pēcaprūpē cilvēks joprojām skaitās pacients.
Visbiežākais pārkāpums – pret pacientu ārsts vai medicīnas iestādes personāls izturējās ar necieņu.
Pacientu tiesību likums un Ārstniecības likums nosaka, ka pacients ir mazaizsargātā puse, tas nozīmē, ka viņam lielāks tiesību, brīvību kopums, kā arī tiesības sevi aizstāvēt.
E. Ūsiņa tomēr uzsvēra: svarīga ir cilvēciskā attieksme, emocionālā puse starp mediķi un pacientu, bet to likums nevar “saremontēt”; tas laikus jāpamana, jāizrunā, jārisina.
“Ir svarīgi izšķirt, vai noticis kaitējums veselībai, tajā skaitā morāls kaitējums veselības aprūpes procesā, vai bijušas vairāk ētiskas dabas nesaskaņas ar personālu,”
Ilona Lošaka atklāja, ka cilvēki min rupju izrunāšanos, sliktu attieksmi.
“Šajā gadījumā būtiski skatīties, vai tas apvienojumā ar veselības kaitējumu. Veselības inspekcijā var vērsties, bet vienmēr pirmā ir veselības iestādes vadība, ko informēt.
Ja jūsu tiesības aizskartas, jums nodarīts kaitējums, piemēram, medicīnas personāls uz jums kliedz, tad pēc iespējas ātrāk jāuzraksta iesniegums iestādes vadībai.”
Nākamais solis ir Veselības inspekcija, taču tā neskata ētiska rakstura konfliktus, bet pēc dokumentiem vērtē ārstniecības procesu. Tai jāredz, ko kurš medicīnas speciālists darījis, bet tā nevērtēs, ko kurš pateica.
Tad jāvēršas attiecīgās ārstniecības personu profesionālās organizācijas ētikas komisijā, iesaka I. Lošaka.
Medicīnas dokumenti – uz rokas
Galvenais tiesību aizsardzības mehānisms ir vēršanās Veselības inspekcijā, tāpēc ļoti noder, ja sakrāta medicīnas vēsture papīra formā.
“Nepaļaujamies, ka ārstiem viss būs.
Tās mūsu tiesības uz pēctecīgu ārstniecību, ka katrs ārsts nodos kolēģim pilnīgi visu informāciju par pacientu, bet reālā situācija tāda, ka ārstiem pacientu daudz un reizēm notiek dažādi…” I. Lošaka zina no pacientu stāstītā.
Pacientu tiesību likumā noteikts, ka vienu reizi varam saņemt bez maksas savu medicīniskās vēstures kopiju.
Slimības vēsture ar izmeklējumiem, nosūtījumiem arī ļoti atvieglo procesu, ja, piemēram, maina ārstniecības iestādi vai nonāk pie jauna ārsta, kuram var apliecināt, kas ir darīts vai noticis līdz šim.
“Ja nonāk līdz tiesību aizsardzības procesam, mēs medicīnas dokumentus iesniedzam Veselības inspekcijā. Tā arī prasa ārstniecības iestādei, bet tur, kā pacienti stāsta, dokumentācijā reizēm ievieš izmaiņas.
Ja iesniedzat iesniegumu, ka dakteris nodarījis pāri, nosūtiet arī kopijas ar visiem izmeklējumiem. Veselības inspekcija varēs salīdzināt ar to, ko iegūs no ārstniecības iestādes, un labāk sapratīs, kas noticis,” iesaka I. Lošaka.
Inspekcijā strādā ārsti eksperti, viņi paņem dokumentus, kas iesniegti un saņemti no ārstniecības iestādes, un analizē tos, bet nejautā pacientu domas.
Tāpēc, jo vairāk būs dokumentu, jo labākas izredzes uz labvēlīgu iznākumu.
“Veselības inspekcija aprēķina atlīdzību par morālo zaudējumu un par ārstniecības procesā nodarīto kaitējumu veselībai.
Pacients var papildus uzstāt, lai inspekcija izmeklē ārsta rīcību, vai tā bijusi pietiekami kompetenta, profesionāla un nav notikuši kādi pārkāpumi. Ja ārsts nav rīkojies pietiekami profesionāli vai pieļāvis pārkāpumus, tad Veselības inspekcija var viņu sodīt,” I. Lošaka nenoliedza, ja pacients nesūdzas par nolaidīgu ārstu, kura dēļ cilvēks nomiris, tad mediķis, iespējams, turpina strādāt kā iepriekš.
Lai saprastu, cik informēti ir pacienti par savām tiesībām no diagnozes noteikšanas līdz ārstēšanās pabeigšanas periodam, biedrība “Dzīvības koks” 2023. gadā veica aptauju, kurā uz jautājumiem atbildēja 268 respondenti.
Visi, kas piedalījās aptaujā, saskārušies ar kādu hronisku slimību, tajā skaitā onkoloģisku.
Gandrīz visi respondenti, kuri uzskatīja, ka saskārušies ar pacientu tiesību pārkāpumiem, atzīmēja, ka “neko nav darījuši, jo neko jau nevar panākt tik un tā”.
Uzziņai
Latvijā pacientiem neatkarīgi no vecuma, tautības vai sociālā stāvokļa ir tiesības:
- brīvi izvēlēties savu ārstu un ārstniecības iestādi;
- saņemt kvalitatīvu, laipnu un cieņas pilnu ārstēšanu un aprūpi;
- saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību;
- saprotamā veidā iegūt no ārsta informāciju par savu veselības stāvokli, tajā skaitā par diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, par citām ārstēšanas metodēm un slimības prognozi;
- iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem, saņemt izrakstus par veiktajiem izmeklējumu rezultātiem, kā arī saņemt skaidrojumu par medicīniskajos dokumentos izdarīto ierakstu satura nozīmi;
- saņemt visu veidu informāciju par ārstniecības pakalpojumu sniegšanas kārtību un izmaksām;
- atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas gan pirms tās sākšanas, gan ārstniecības laikā, kā arī no ārstniecībā izmantojamās metodes, bet neatsakoties no ārstniecības kopumā, to nepārprotami apliecinot rakstveidā;
- uz konfidencialitāti;
- nepieciešamības gadījumā saņemt nosūtījumu pie cita speciālista vai arī nosūtījumu uz slimnīcu, tiesības uz savlaicīgu un pēctecīgu ārstēšanu;
- iegūt informāciju par medicīniskās palīdzības saņemšanas iespējām un aizvietošanu ārsta prombūtnē u.c.
- iegūt visu informāciju, kas par viņu savākta jebkurā personas datu apstrādes sistēmā, ja vien šo informāciju izpaust nav aizliegts ar likumu nacionālās drošības, aizsardzības un krimināltiesību jomā u.c.
Pacienta pienākumi tikmēr ir rūpēties par savu veselību, būt līdzestīgam un aktīvi iesaistīties ārstniecības procesā, sniegt ārstam visu informāciju, kas nepieciešama ārstniecības nodrošināšanai.
Katram pacientam ir saistoši izvēlētās ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumi.
Avots: Pacientu tiesību likums
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
