"Kurzemes Vārds"
Nedrīkst izlemt, kad pārtraukt
Eksperti bieži uzsver, ka ir liels skaits pacientu, kuri neapzinās savu depresiju un nevēršas pēc palīdzības. Kāpēc?
“Pieredze aptiekā apstiprina to, par ko gadiem runā arī psihiatri, – sabiedrības izglītības līmenis par psihisko veselību un aizspriedumi šajā jomā ļoti apgrūtina līdzestību zāļu lietošanā.
Ar šaubām, bažām vai nepietiekamu līdzatbildību ārsta rekomendāciju ievērošanā aptiekā saskaramies samērā regulāri,”
stāsta “Mēness aptiekas” farmaceite Daiva Āboliņa, uzsverot, ka situācijas uzlabošanā sava loma var būt arī farmaceitam.
Viņa ir apkopojusi biežāk izplatītās antidepresantu lietošanas kļūdas un piedāvā ieteikumus, kā cilvēks, kam izrakstītas šādas zāles, varētu no kļūdām izvairīties, jo antidepresanti ir viena no visplašāk izrakstītajām medikamentu grupām ziemeļu valstīs.
Izplatīta kļūda ne tikai depresijas, bet arī citu slimību gadījumā ir, ka pacienti pārtrauc lietot zāles, sajūtoties labāk.
Farmaceite teic: “Aptuveni pēc divu mēnešu antidepresantu lietošanas garastāvoklis ir uzlabojies, daži depresijas simptomi pat spēji mazinājušies, taču tas nenozīmē, ka bez ārsta ziņas drīkst pārtraukt medikamenta lietošanu. Kā zināms, antidepresantus parasti iesaka lietot vismaz sešus mēnešus un pat ilgāk.
Dažiem cilvēkiem, lai pārvaldītu simptomus, antidepresanti jālieto nenoteiktu laika posmu, dažkārt pat visu mūžu.”
Saskaņā ar pasaulslavenās Meijo klīnikas datiem, pārtraucot lietot antidepresantus, var rasties abstinences simptomi, īpaši, ja medikaments lietots ilgāk par mēnesi. Var būt trauksme, reibonis, gripai līdzīgi simptomi, galvassāpes, bezmiegs, slikta dūša, nogurumu.
Svarīgi saprast (un farmaceits var palīdzēt to izdarīt), ka jāturpina lietot medikamentu norādītajās devās ārsta noteikto laiku.
“Ja ir vēlme pilnībā pārtraukt zāļu lietošanu, noteikti jākonsultējas ar ārstu, kurš izstāstīs, kā to izdarīt, pakāpeniski samazinot zāļu devas. Ja par zāļu iedarbību ir kādas bažas vai šaubas, jākonsultējas arī ar farmaceitu,” saka D. Āboliņa.
Jāziņo par blaknēm
Lielākai daļai medikamentu var būt blakusparādības, taču, pat ja tās uzskaitītas zāļu aprakstā, tas nebūt nenozīmē, ka ikvienu antidepresanta lietotāju visas arī piemeklēs.
Farmaceite skaidro: “Jāņem vērā, ka ārsts medikamentu ir izrakstījis, apzinoties iespējamos riskus, un izvērtējis tos kā pieļaujamus attiecībā pret ieguvumiem.
Biežāk sastopamās antidepresantu blakusparādības ir sausa mute, slikta dūša, aizcietējums, bezmiegs, nogurums, reibonis, nemiers vai trauksme, samazināta dzimumtieksme vai erektilā disfunkcija, dažkārt svara pieaugums un apetītes izmaiņas.
Visbiežāk tās izpaužas pirmajā lietošanas nedēļā.
Lielākā daļa blakusparādību izzūd pēc pāris nedēļām, jo organisms saprot, ka tā bijusi viltus trauksme un zāles palīdz. Tomēr ir noderīgi atcerēties, ka blakusparādību gadījumā svarīgi nevis pēc savas iniciatīvas izlaist devas vai pārtraukt lietošanu, bet gan nekavējoties sazināties ar ārstu vai, ja tas nav iespējams, konsultēties aptiekā ar farmaceitu.
Ja blakusparādības neizzūd vairāku nedēļu laikā, ārsts var samazināt antidepresanta devu vai izrakstīt citu medikamentu.”
Tikai ne kopā ar alkoholu un citām zālēm
Atkarību izraisošo vielu lietošana ir potenciāli problemātisks depresijas pārvarēšanas mehānisms, turklāt cilvēkiem, kas lieto arī antidepresantus, tas ir bīstams.
“Cilvēki dažkārt kļūdaini pieņem, ka viena alkohola deva laiku pa laikam neko ļaunu nenodarīs. Tomēr dati liecina par pretējo – šādas prakses dēļ depresijas simptomi var pastiprināties.
Alkohola lietošana antidepresantu terapijas laikā var izraisīt miegainību, mazināt modrību, koordināciju.
Tāpēc svarīgi būt atklātam sarunā ar ārstu un informēt, ka ir problēmas ar atkarību izraisošo vielu lietošanu. Atklātība var palīdzēt rast veidus, kā pārtraukt šos ieradumus.”
“Neizstāstot ārstam, kurš izraksta antidepresantu, par visiem lietotajiem recepšu vai bezrecepšu medikamentiem vai uztura bagātinātājiem, cilvēkam var rasties veselības problēmas, jo antidepresanti var negatīvi mijiedarboties ar dažādiem medikamentiem un atsevišķiem uztura bagātinātājiem vai tējām, piemēram, asinszāli.
Bīstams ir serotonīna sindroms, kas var attīstīties, pārdozējot antidepresantus vai mijiedarbojoties ar citiem medikamentiem. Tas izpaužas kā paātrināta sirdsdarbība jeb tahikardija, svīšana, acu zīlīšu paplašināšanās, paaugstināts arteriālais asinsspiediens, caureja un neiromuskulāri traucējumi. Simptomi attīstās dažās minūtēs,” skaidro D. Āboliņa.
Daži antidepresanti var būt nevēlami cilvēkiem ar noteiktiem psihiskās vai fiziskās veselības traucējumiem. “Uz ģimenes ārstiem, kas labi zina savu pacientu slimības vēsturi, tas noteikti attiecas mazāk, taču, jo vairāk informācijas pacients sniegs ārstam speciālistam (neirologam, psihiatram), jo labāk ārsts spēs piemeklēt atbilstošu medikamentu.
Tas ir svarīgi, jo ir medikamentu grupas, kuru blakusparādība var būt depresija, piemēram, steroīdie hormoni, hormonālā kontracepcija, zāles pret audzējiem, antihipertensīvie līdzekļi un medikamenti Pārkinsona slimības ārstēšanai.”
Jāuztur kontakti ar speciālistiem
Pirms antidepresantu terapijas uzsākšanas ieteicams konsultēties ar psihiatru. Lai gan antidepresantus bieži vien izraksta primārās aprūpes ārsti, piemēram, ASV novērots, ka viņi ne vienmēr spēj sniegt labāko ārstēšanu depresijas gadījumā, jo tā var nebūt šo ārstu specializācijas joma.
Farmaceite piebilst: “Tomēr vienlaikus nevajag novērtēt par zemu ģimenes ārstu zināšanas. Ja pieredzējis ārsts, kam pacients uzticas, iesaka antidepresantu terapiju, nav šaubu, ka viņam ir pamatots iemesls to darīt.”
Lai gan antidepresants var būt ļoti noderīgs, tam nevajadzētu būt vienīgajam instrumentam, lai pārvaldītu šo veselības stāvokli.
Medikamenti labāk darbojas, ja to lietošanu apvieno ar vairākām intervencēm, piemēram, ar psihoterapiju.
“Arī dzīvesveida maiņa, kas vērsta uz garastāvokļa uzlabošanu, ir depresijas pārvaldības sastāvdaļa. Tā varētu ietvert ikdienas ēdienkartes izmaiņas, iekļaujot uzturā vairāk augļu, dārzeņu, pilngraudu produktu, olbaltumvielu, arī riekstus un sēklas, – šādus ieteikumus sniedz Hārvardas Medicīnas skola.
Savukārt Meijo klīnikas vietnē gūstama rekomendācija vismaz 30 minūtes trīs līdz piecas dienas nedēļā veikt fiziskās aktivitātes – vingrot, staigāt, skriet vai braukt ar velosipēdu.
Svarīgi ir strādāt ar attieksmi pret notiekošo un savu reakciju uz to,”
uzsver farmaceite.
Ja, lietojot antidepresantu, kā norādījis ārsts, nav novērojama simptomu mazināšanās, tas nebūt nenozīmē, ka terapijā kaut kas ir nepareizi.
“Lielākā daļa pacientu jūt uzlabojumu sešu, astoņu nedēļu laikā. Dažiem cilvēkiem dažu veidu antidepresanti var iedarboties labāk nekā citi. Lai atrastu piemērotāko ārstēšanas metodi, process var prasīt vairākus mēģinājumus.
Ja, izmēģinot vairākus antidepresantus, tie nav daudz palīdzējuši, iespējams, šim cilvēkam ir pret medikamentiem nejutīga depresija. Tomēr svarīgi zināt: rezistence pret antidepresantiem nenozīmē, ka depresija ir neārstējama.
Cilvēki ar šādu veselības stāvokli lielāku labumu var gūt no citām, uz pierādījumiem balstītām depresijas ārstēšanas iespējām, piemēram, no psihoterapijas, atkārtotas transkraniālās magnētiskās stimulācijas, elektrokonvulsīvās terapijas vai vagusa nerva stimulācijas. Šie terapijas veidi ir pieejami arī Latvijā,” norāda D. Āboliņa.
