“Latvijas dzelzceļš” ir darba vieta gandrīz 13 tūkstošiem cilvēku, turklāt uzņēmuma kolektīvā nav tikai vīrieši. Darbus uz dzelzceļa veic arī sievietes, no kurām daudzas “Latvijas dzelzceļā” un ar to saistītajos uzņēmumos strādā vairākus desmitus gadu. Šoreiz saruna ar trim liepājniecēm, kuru darbadienas paiet uz sliedēm.

Pārmijniece, kurai patīk ceļot

Pārmijniece JANĪNA KOVAĻČUKA ir lietuviete, kura savulaik apprecējās ar latvieti, tāpēc palika uz dzīvi šeit. Lielāko sava mūža daļu viņa ir veltījusi darbam “Latvijas dzelzceļā”.

– Kā tad nokļuvāt Latvijā?
– Vispirms apprecējos un pārcēlos uz dzīvi Priekulē. Taču pēc tam, kad ģimene izjuka, meklēju darbu citur un atradu to Liepājā. Dzelzceļš man ļoti patika. Līdzās mana tēva mājām bija dzelzceļš, un bērnībā es vienmēr ar sajūsmu skatījos, kā ripo vagoni. Man pat tas troksnis ļoti patika. Par pavadoni gan strādāt nevēlējos, jo man negribējās nemitīgi būt ar svešiem cilvēkiem. Tāpēc Liepājā labprāt iestājos pārmijniekos.

– Vai tā vienkārši varēja iestāties?
–  Protams, ka pirms tam vajadzēja pamācīties. Vajadzēja apgūt pārmiju pārslēgšanas iemaņas, kā uzturēt pārmijas kārtībā, kā ziemā eļļot u.tml. Bet skolotāji bija labi, tāpēc apguvu to samērā ātri.

Man arī piešķīra vietu kopmītnē, vēlāk no “Latvijas dzelzceļa” saņēmu dzīvokli. Tad ko vēl vairāk vēlēties, ja darbs un pajumte bija! Tā arī paliku Liepājā.

– Vai darbs nav fiziski grūts?
– Kādreiz bija daudz grūtāk. Tieši ziemā, kad sasniga daudz sniega. Atceros, ka padomju laikos pat armijas zaldāti nāca talkā attīrīt sliežu ceļus. Bet pēdējos gados tādas īsti sniegotas ziemas nav bijis. Cits varbūt to sniegu būtu gribējis, bet mums, pārmijniekiem, vieglāk strādāt, kad tā nav.

Protams, arī pati pārmija sver 13 kilogramu, spēks ir jāpielieto. Un tomēr esmu svaigā gaisā un nemitīgā kustībā. Es šo darbu nemainītu ne pret kādu fabriku.

Dzelzceļš arī iet laikam līdzi, un aizvien vairāk tiek ieviestas automatizētās pārmijas. Tā ka pārmijnieka profesija pēc kāda laika var izzust. Pati šajā darbā esmu pavadījusi jau 29 gadus.

Bet ērtības mums tagad ir daudz lielākas. Ja kādreiz postenī bija tikai tējkanna, tad tagad mājiņā ir arī ledusskapis un mikroviļņu krāsns.

– Vai bijuši arī kādi starpgadījumi, kas palikuši atmiņā?
– Vienmēr jau jāatceras, ka sliežu ceļi ir ļoti bīstami. Manā maiņā nav gadījies, bet reizēm cilvēki uz sliedēm ir cietuši.

Taču netrūkst arī jautrības. Vēl tagad ar smaidu atceros, kad nakts vidū saņēmu steidzamu izsaukumu, bet luktura vietā paķēru tējkannu. Un pie pārmijām nevarēju saprast, kāpēc lukturis nedarbojas.

– Kā pavadāt brīvo laiku?
– Ceļoju. Man ļoti patīk ceļot. Ne jau pa dzelzceļu, bet kā tūriste braucu skatīt pasauli. Visu gadu krāju naudu vienai ekskursijai. Piemēram, šogad pabiju Amsterdamā, Vācijā un Francijā. Biju par to ļoti sajūsmināta.

Janīna Kovaļčuka pārmijnieces darbu nemainītu pret vietu pie fabrikas konveijera.

Margarita no dzelzceļnieku ģimenes

Ģimenes locekļu darbs dzelzceļa nozarē ir iemesls tam, kāpēc arī Liepājas kravu termināļa preču kantora priekšniece MARGARITA FJODOROVA jau 30 gadu ir nostrādājusi šajā nozarē un pamazām no ierindas darbinieces kļuvusi par priekšnieci, kura organizē 20 cilvēku darbu.

– Cik ilgs laiks pavadīts uzņēmumā?
– Kopumā tie ir 30 gadi, no kuriem apmēram puse nostrādāti Liepājā. Pati esmu no Liepājas rajona, Vērgalē dzīvo mana māte. Esmu izaugusi dzelzceļnieku ģimenē, tāpēc šī joma man bija ļoti tuva.

Mācījos Daugavpilī. Pēc tehnikuma pabeigšanas mani norīkoja darbā uz Tores staciju, kur biju kustības dežurante. Liepājā sāku strādāt no 1985. gada. Pirmā darba vieta bija preču stacija. Vietā, kur tagad atrodas lielveikals “Depo”. Tur kādreiz bija lielas noliktavas. Sāku strādāt par preču pieņēmēju un nosūtītāju. Tālāk sekoja darbs preču kasē, biju vecākā kasiere. Bet tagad esmu preču kantora priekšniece. Jau apmēram septiņus gadus. Taču nepārtraukti sastopos ar kaut ko jaunu. Garlaicīgi nav. Nemitīgi jāpilnveidojas.

– Vai grūti ir būt par priekšnieci?
– Grūti pateikt. Sieviešu kolektīva vadīšana ir daudz sarežģītāka. Ar vīriešiem ir vieglāk. Ja vīrietim uzdod konkrētu uzdevumu, viņš iet un izdara. Bet sievietēm nav tik vienkārši. Tāpat jaunās darbinieces mēdz iet bērna kopšanas atvaļinājumā. Arī tas jāņem vērā, plānojot darbus uz priekšu. Sieviete ir un paliek sieviete. Viņām vienmēr par ģimeni domas vairāk nekā par darbu.

– Un par ko jūs vairāk domājat?
– Man tas nav tik sarežģīti. Bērni jau ir izauguši. Tad nu darbam varu veltīt vairāk laika. Kad bērni bija mazi, protams, man rūpes par viņiem bija pirmajā vietā.

– Vai darbs ir grūts?
– Liela atbildība. Katru rītu, kad ierodos, pārbaudu kasi, kādi darbi naktī paveikti. Kādas kravas kuriem klientiem pienākušas. Tāpat klientus jāinformē par izmaiņām, ja kaut kas gadās ar preču piegādi. Klienti laikus jāinformē par izmaiņām tarifos.

– Vairāk laika pavadāt darbā vai mājās?
– Ja skaita pēc stundām, tad laikam jau darbā tiek pavadīts visvairāk laika. Katru dienu no pulksten astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā.

– Kā atpūšaties no darba pienākumiem?
– Dzīvoju Zaļajā birzī. Tur ir pietiekami daudz plašuma pastaigām. Ja laiks labs, ejam uz upīti. Bet citreiz uz jūru. Kaut mazliet pabradā pa ūdeni, uzreiz noskaņojums mainās uz labo pusi.

Margarita Fjodorova novērojusi, ka sieviešu kolektīvu ir grūtāk vadīt nekā vīriešu. 

Brocēnu stacijas priekšniece kļūst par liepājnieci

SIA “LDz Cargo” Liepājas kravu termināļa vadītāja vietniece INITA URBĀNE pirms pusotra gada paaugstināta amatā, un tā nu iznācis, ka darbs bijis par iemeslu tam, lai viņa mainītu dzīvesvietu un kļūtu par liepājnieci.

– Cik ilgi esat saistīta ar dzelzceļu?
– Savulaik mācījos tieši par dzelzceļa nozares speciālisti. Esmu 13 gadu nostrādājusi Brocēnu stacijā par stacijas priekšnieci. Pagājušā gada aprīlī man piedāvāja darbu Liepājā, un es to pieņēmu. Tā ka esmu šeit tikai apmēram pusgadu. Ģimene gan vēl ir palikusi Brocēnos, un nedēļas nogales pavadu dzimtajā pusē.

– Vai Brocēnos bija daudz darba?
– Tur jau visu laiku darbojās Brocēnu cementa un šīfera rūpnīca. Tagad cementu ražo meksikāņu firma “Cemex”, kas uzcēlusi jaunu rūpnīcu. Izbūvēts jauns cementa pārkraušanas terminālis, nopirkti jauni vagoni, tāpēc dzelzceļniekiem tur ir ko darīt.

– Un kas mainījās, kad pārcēlāties uz Liepāju?
– It kā palika viss tas pats. Vienīgā atšķirība ir apjomu ziņā. Brocēnu stacija ir iedalīta ceturtajā klasē, kas apzīmē samērā nelielu dzelzceļa mezglu. Tur stacijas priekšnieks darīja un atbildēja par visu – gan kustību, gan komercdarbu, gan risināja saimnieciskos jautājumus.

Bet Liepājas stacijai ir piešķirta pirmā klase, tātad daudz lielāki kravu apjomi un vairāk klientu. Te viss ir sadalīts, un katrs cilvēks nodarbojas ar kādu no jomām.

– Ar ko esat aizņemta ikdienas darbos?
– Es neteiktu, ka ļoti ātri apradu ar jauno darba apjomu. Katrā stacijā ir kaut kas atšķirīgs, cilvēki strādā mazliet citādāk.

Bet ikdienā esmu aizņemta ar ļoti dažādiem jautājumiem, grūti tos visus uzskaitīt, tāpat regulāri jātiekas ar klientiem. Un kravu apjomu rādītāji Liepājā izskatās labi. Par darba trūkumu sūdzēties nevar.

– Kas jums darbā sagādā prieku?
– Tas, ka katra diena ir citādāka. Nav kā pie vienmuļa konveijera. Tāpēc man darbadiena paskrien nemanot.

– Vai esat jau iejutusies Liepājā?
– Jā, dzīvoju netālu no stacijas “Laumas” rajonā. Esmu iejutusies ļoti ātri. Nav jau sveša vieta. Savulaik bieži atbraucām paciemoties, uz jūru aiziet. Saldus rajons arī nav tālu. Un faktiski tagad jau esmu kļuvusi par liepājnieci.

Inita Urbāne stāsta, ka viņai darbadienas nav vienmuļas, jo vienmēr notiek kaut kas jauns.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”