Bērnībā
uztvēru šos svētkus tā vārda tiešajā nozīmē. Man likās, ka
tas ir laiks, kad mirdzošais sniegs vakarā mums rāda ceļu uz
mājām, un, pa to ejot, jebkurā brīdī var dabūt ar piku pa ausi.

Pēc
tam, kad divus no saviem 33 mūža gadiem pavadīju siltajās zemēs,
sapratu, ka patiesībā lielākā daļa pasaules, kas svin šos
svētkus, nemaz nekad nav īstu sniegu redzējusi, tomēr svētki tie
ir un paliek.

Latvijā
mēs dzīvojam tradīciju sajaukumā, kur pie eglītes 21. – 26.
decembrī tiek dziedātas gan tautasdziesmas, gan baznīcas dziesmas.
Kāds pa vidam vēl pavelk bluķi, turpretī cits to asi nopeļ. Mēs
vienlaicīgi runājam gan par Jēzus bērna dzimšanu, gan par
saulgriežiem. Un tas viss ir Ziemassvētki.

Manā
ģimenē īsti nekad nav bijuši bluķa vilkšanas entuziasti, tāpēc
es to nevaru saukt par savu tradīciju.
Manās vēnās plūst
vairāk nekā 50 procenti poļu asinis, un šī ir tauta, kas
Ziemassvētkus vairāk pietuvinājusi baznīcas tradīcijai, kurā
esmu vesta no bērnības, pēc tam pusaudža gados tai esmu asi
spirinājusies pretī un beigu beigās nesaprazdama, kur tad lai
dodos, atkal esmu pieņēmusi. Šis ir laiks, kuru pavadām klusā
priekā sagaidot piedzimšanu. Un kas tā ir par piedzimšanu, tur
mums katram savā sirdī jāmeklē atbilde.

Man,
pirmkārt, Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Atceros, ka Meksikā un
Spānijā man šis bija visgrūtākais laiks, jo jutos pavisam viena,
un citās ģimenēs, kas šajā laikā pulcējās ap svētku
mielastu, jutos lieka. Un tad arī sapratu, ka man ir vajadzīgs
nevis sniegs, bet gan mana īstā ģimene.

Kopš
man ir pašai sava ģimene – vīrs un nu jau divi bērni, mēģinu
sevī ieaudzināt saimnieces lomu. Domāju par receptēm, par īpašiem
ēdieniem, ko likt galdā. Nu jau otro gadu pati taisu piparkūku
mīklu. Galvenais, ka bērnu arī var iesaistīt gatavošanā. Manam
vīram īsti nav atmiņā saglabājušās nekādas īpašas svētku
tradīcijas. Arī jubilejas viņš nevēlas atzīmēt. Tas saistīts
ar to, ka viņš jau pusaudža gados zaudēja savu mammu un tad nu
trīs večiem nebija īsti saimnieces, kas mājās ienestu to svētku
sajūtu. Tāpēc vīrs parasti ļaujas maniem svētku plāniem.

Parasti
Ziemassvētku priekšvakaru pavadām misē un tad vakariņojam.
25.decembris ir diena, kad dodamies pusdienot pie vecmammas Sabilē.
Tā ir viena no trim reizēm gadā, kad tur satieku arī savam
māsīcas un viņu bērnus. Vēl tas notiek Lieldienās un mūsu
Babas dzimšanas dienā – jūnija sākumā. Pārējā laikā, kā
jau pie post-padomju latviešiem, ģimenes saites ir ļoti vājas.
Katrs ganās savā lauciņā. Sabilē tad ir arī tas lielais Babas
gādātais mielasts, kad galdi lūzt un bikses plīst, un arī zem
eglītes katram kas atrodams. Mans vecākais dēls ar manu audžutēvu
parasti arī sniedz kādu muzikālu priekšnesumu, kur man patīk ko
klāt piedungot. Mēs arī esam vienīgie trīs visā pulkā, kas
nebaidās to meldiņu pacelt. Pārējie tik applaudē.

Tā
kā mana ģimene, ieskaitot vīra pusi, ir izkaisīta pa malu malām,
tad esmu Ziemassvētkus pavadījusi arī Krievijā ar vīra ģimeni,
bet savukārt šogad, pēc ilgiem laikiem, atkal dosimies pie maniem
radiem uz Poliju, pie otras vecmammas. Viņas mājās vienmēr vēl
lielāki galdi un plašāks ģimenes loks: mani brālēni, nu jau
laikam būs ar sievām beidzot, tante, onkulis, mans tēvs ar ģimeni
un es nu jau ar diviem dēliem. Mazajam ir 11 mēneši, un tie būs
viņa pirmie Ziemassvētki un viņš arī ir viens no iemesliem kāpēc
nolēmu, ka jābrauc poļos – jāatrāda jaunākais radinieks.

Dāvanas
laikam tomēr man ir svarīga šo svētku sastāvdaļa, jo ikdienā
neesmu pārāk dāsna un ar laipnību nemētājos. Tāpēc decembra
mēnesī veltu savu enerģiju pārdomām par to, ko katram gribētos
iedāvināt. Tak patīkami saņemt, lai arī ko maziņu. Kopš man ir
bērni, daudz lielāks prieks ir dot, nekā saņemt. Šogad esmu
sakrāmējusi maisiņu arī poļu radiem. Patiesībā viņiem nekad
neko īsti nedāvinu, jo viņiem tak nekā netrūkst. Nekā, no tā,
ko var dabūt veikalā. Tāpēc manā dāvanu maisā šoreiz būs
tas, ko var dabūt tikai pēc individuālas pasūtījuma no
zemniekiem un mājražotājiem. Mājas vīni, vaska sveces, ziepītes
un skrubīši, ko gatavo mana draudzene. Mūsu kokgriezēju gatavotās
karotes, lāpstiņas un paliknīši arī ir tādas lietiņas, ko
nekur citur neatradīsi ar tik skaistu koka faktūru.

Šķiet,
ka pēc pagājušā gada, kad Ziemassvētku vecītis ar saviem
ziemeļbriežiem, neatveda manam vecākajam dēlam “X-boksu”,
viņš vairāk sācis ticēt Dievam – Tēvam, nevis Dievam –
Ziemassvētku vecītim.