Dīvainas sakritības pēc šorīt pārlapoju Olafa Gūtmaņa publicētos vērojumus tālajā 1975. gadā. Nākas vien piekrist un dienu no dienas pārliecināties – “ko nozīmē dzīvot starp ezeru un jūru. Atklāts jūras krasts un uz tā pilsēta, kurai nav kur atkāpties zemes pavēnī. Tas allaž mums, liepājniekiem, liek apzināties, ka esam piekrastes ļaudis, kas asāk sajūt laiku maiņas”.

Tā arī svētdien, 21. martā, kad paredzēta pavasara modināšana, lustes un andele Jūrmalas parka teritorijā, aiz loga jaušams lietains Misters Mitrenis. Atbalstot, kā teikt, savējos, apvelku gumijas zābakus un visādi citādi sapošos. Caur miglas vālos pietauvotiem NBS karakuģiem ieripoju pašā svētku epicentrā ap pulksten diviem dienā. Noprotu, ka pāris interesantas izdarības jau īstenotas, pēriens ar pūpolzaru man iet secen. Tomēr ne mazāk aizraujoši momenti sarūpēti arī ilgguļiem.

Dabas dotā dūmu un miglas noskaņa maldina, jo šķiet – te uzņem kādu kinofilmu. Par barikāžu laiku gluži nē, bet vēstures zibšņi manāmi viscaur. Kā nekā, gadsimtu mistērijas.

Netālu no dubļu ieskautas lazaretes, kur mierinājumu un plāksteri rod ikviens cīnītājs, redzamas dāmas greznos tērpos. Balto un krēmkrāsas tērpu mežģīnes kontrastē ar dīgtdomājošo parka mauriņu. Fonā skan krievu romances, eh, pagriez skaļāk…

Turpat līdzās kāds izsalcis gadsimtu griežu dalībnieks tiek pie šķīvīša kūpošas zupas. Dzird runājam, tā gatavota pēc “činavnieku” modes, tas ir, ierēdņu gaumē. Gulbīšdīķi ieskauj pankūku kārdinošais aromāts. Otrā jandāliņa galā, lavierējot starp ērmīgi saģērbtiem tēliem un vienriteņa braucējiem, pie Mirdzas Ķempes pieminekļa iespēja iestiprināties Pelmenīcā.

Pasākumu kuplina priekšmetu maiņas tirgus “Do it green!”, kā arī manāmi bukinisti, kas izsenis zināmi kā lietotu, retu un senu grāmatu tirgotāji.

Bieži dzirdētajam – kaut nu saulīte būtu bijusi, var piekrist, bet personīgi man labo omu un pozitīvo domu neizjauc nekas. Vienīgi īpatnējais ubagu pāris lika man ausīties un laikus pazust kādā atrakcijā.

Agnese Matisone,
svētdienas pastaigu cienītāja