Darba tirgus atvēršanas ieguvumi vērtējami, skatoties no tā, uz kuru pusi darba tirgu atveram. No vienas puses, piemēram, mēs, tehnikums, esam iesaistījušies starptautiskā projektā, kas vērsts tieši uz jauno eiropiešu izglītošanu par darba iespējām citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. 

Tas ir okey, ja runājam par to, ka ir jauniešu mobilitāte, ka robežas pazūd. Bet manā uztverē diezgan lielas bažas ir, ja pilnībā paveram vaļā darba tirgu. Proti, darbaspēks no Latvijas prom neaizplūst. Un diez vai no Rietumvalstīm masveidā ieplūdīs darbinieki pie mums. Jau tagad uzņēmēji ir ļoti satraukušies par to, ka trūkst darbaspēka. Līdz ar to, atverot darba tirgu, paverot iespējas mūsu cilvēkiem strādāt citās valstīs, vajadzība pēc darbaspēka Latvijā var kļūt vēl lielāka.

Protams, ir otrs aspekts. Atverot darba tirgu, Latvijā varētu ieplūst speciālisti, kādi mums pietrūkst. Ja paveram iespējas ieplūst darbaspēkam no Austrumu puses, domāju, ka viennozīmīgi iebrauks gan ukraiņi, gan darba meklētāji no Uzbekistānas u.c. valstīm. Jo cilvēks meklē, kur ir labāki dzīves apstākļi, kur ir labāka samaksa par darbu.

Jo diemžēl pie mums jaunieši nav gatavi veikt mazkvalificēto daru, kaut tas ir vajadzīgs. Tas nu arī ir fakts. Ambīcijas gan jauniešiem, gan viņu vecākiem ir lielas. Jā, varam runāt par to, ka attīstās tehnoloģijas un līdz ar to sarūk pieprasījums pēc mazkvalificētā darbaspēka, bet jebkurā gadījumā paliks tādas vietas, amati un darbavietas, kur mazkvalificētais darbaspēks ir nepieciešams.

Es neuzskatu, ka darba tirgus atvēršana veicinās tikai mazkvalificēta darbaspēka ieplūšanu Latvijā. Pieļauju, ka pie mums ieradīsies arī augsti kvalificēti darbinieki. Un tas atsevišķās jomās ir pat nepieciešams. Jo nav noslēpums, kāda situācija mums Latvijā ir ar eksakto zinātņu pārstāvjiem. Iespēja tā ir, taču domāju, ka ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem, lai neaizplūstu projām mūsu labās galvas.

Kaut jāatzīst, ka jaunieši pēdējā laikā aizvien rezervētāk skatās uz darba iespējām citās valstīs. Nupat, pagājušajā nedēļā, mums bija izlaidums. Pajautājot jauniešiem, ir daudzi, kuri saista savu nākotni ar Latviju.

Sabiedrības dažādošana un citu valstu pieredzes iespējama pārņemšana nav slikti. Nevaram dzīvot kūniņā. Un galu galā Latvijai apkārt taču nav uzcelts Ķīnas mūris, kas izolētu Latviju no pasaules. Bet ir jābūt uzmanīgiem un jāizvērtē, kā būtu regulējama darba tirgus atvēršana.

Izskanējušas bažas par to, ka, ieplūstot darbaspēkam no, piemēram, trešajām valstīm, varētu tikt ”nosistas” algas. Domāju, ka sākotnējā periodā tādi mēģinājumi var būt, jo uzņēmējs, ja viņam pieejams lētāks darbaspēks, to centīsies izmantot. Bet katrā gadījumā sabiedrības kopējais izglītības līmenis vairs nav tāds, kā tas bija agrāk. Nav vairs uzskats, ka, ienākot darbiniekam no citas valsts, tas ir mazāk vērtīgs un tam mazāk jāmaksā. Domāju, pirmajā brīdī tā varētu būt, bet dzīves līmeni, ko nosaka arī apkārtējā pasaule, mākslīgi nevaram noturēt zemāku, nekā tas ir. Tāpēc tas varētu būt īslaicīgi, bet ne ilgstoši.

Tas nav nekas jauns, ka Latvijā un Liepājā, kaut arī ir samērā augsta bezdarba līmenis, atsevišķi uzņēmumi sūdzas par kvalificētu darbinieku trūkumu. Pirmais, ko mēs gadu no gada redzam uzņemšanā, jaunie cilvēki negrib strādāt ar rokām, negrib darīt darbus, bez kuriem mūsu ikdiena nav iespējama. Ir problēmas nokomplektēt atslēdzniekus, galdniekus – specialitātes, pēc kurām ir ļoti liels pieprasījums.

Jaunieši negrib darīt fizisku darbu. Turklāt daļai nav fiziskas izturības, šos darbus darīt. Šeit, domāju, jāmet akmens dārziņā visām iestādēm vai kantoriem, kuri sludina: neesiet darba ņēmēji, kļūstiet par darba devējiem. Kam tad viņi to darbu dos, ja visi būs priekšnieki?

Un visas šīs līderības skolas, kas biezā slānī dod uzstādījumus! Var organizēt dažāda veida līderības treniņus un tamlīdzīgas lietas, bet tas jādara profesionāli. Nevar cilvēkam iestāstīt, ka viņš var būt līderis, bet nepateikt, ko tad viņš ar tām prasmēm un kompetencēm var darīt tālāk. Būt līderim nenozīmē vienmēr būt priekšniekam!

Šeit, manuprāt, mēs kaut kādā iepriekšējā laika posmā esam diezgan daudz sagrēkojuši, iestāstot jauniešiem, ka viņiem visi ceļi ir vaļā, ka viņus visur gaida atplestām rokām dēļ tā, ka viņiem ir līdera dotības. Bet ko tad tu māki, ko proti. Jo, lai vadītu, ir jāzina: ko vadīt, uz kurieni vadīt un jābūt nojausmai par nozari, kurā esi vadītājs.

Man par to vienmēr bijušas pārdomas, jo šajos treniņos vadītāji bieži cilvēkus atver, bet pēc tam nesakārto atpakaļ. Un tā, manuprāt, ir liela problēma. Tas bieži vien kaitē cilvēkiem.

Ar pārkvalificēšanos arī ir zemūdens akmeņi. Liepāja, kaut arī rūpniecības pilsēta, tomēr ir salīdzinoši neliela, lai informācija par tā vai cita uzņēmuma attieksmi pret darbiniekiem nebūtu publiski zināma pusei vai divām trešdaļām liepājnieku.

Ir bijuši gadījumi, kad uzņēmums nekorekti attiecies pret saviem darbiniekiem un līdz ar to pēc tam dabūt atpakaļ prestižu un labo slavu ir ļoti, ļoti grūti. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri nākuši uz pārkvalificēšanos tieši profesijās, kuras ir pieprasītas. Viņi saka: jā, man tādā un tādā uzņēmumā piedāvā darbu, bet es tur strādāt neiešu, jo zinu, kā tur pret darbiniekiem izturas.

Protams, tie ir diskutējami jautājumi, jo, ja neesi bijis klāt, nevari teikt, ka tā ir taisnība. Bet indikācijas tādas ir. Un, lai cilvēki pārkvalificētos, nevar teikt, ka, piemēram, jāpārkvalificējas par metinātājiem, jo šā aroda pārstāvjiem ļoti labi maksā.

Pašiem uzņēmumu pārstāvjiem jānāk pašiem ar sevis popularizēšanu. To uzņēmējiem esmu teicis vairakkārt. Tas, ka uzņēmumi ir, nenozīmē, ka visi par tiem zina! Uzņēmējiem jāiet, jāstāsta par sevi, jāpārliecina sabiedrība, ka konkrētajā uzņēmumā ir forši, ka pret darbiniekiem attiecas labi, ka maksā atbilstoši padarītajam. Un tad jau cilvēki uz šiem uzņēmumiem ies strādāt.

Protams, ir daļa cilvēku, kuri nevēlas pārkvalificēties, bet sūdzas, ka darba nav. Tā ir problēma, kas ir sekas 90.gadu izglītības sistēmai, kad bija uzskats: man pienākas, bet pašam nekas nav jādara. Diemžēl joprojām ir daļa sabiedrības, kura gaida tikai pabalstus, ka viss gatavs tiks nolikts priekšā. Bet mana pārliecība ir sekojoša: ja cilvēks ir ar aktīvu dzīves pozīciju, Latvijā darbu var atrast. Un arī nopelnīt var. Tepat Latvijā, nemaz neplēšoties kaut kur ellē ratā, meklējot leiputriju.

Agris Ruperts, Liepājas Valsts tehnikuma direktors