Sācies starptautiskais gleznotāju un zīmētāju plenērs
”Liepājas Marīna’14”, mākslinieki turpina ierasties. Liela daļa mākslinieku ir
skolotāji. Pašlaik ir iestājeksāmenu laiks, tādēļ viegli tikt šurp viņiem nav. Taču
mākslinieki grib piedalīties plenērā.

Būs ļoti dažādi mākslinieki, dažādi rokraksti. Baltijas valstis
ir pārstāvētas visas trīs. Pirmo reizi ieradies mākslinieks no Vitebskas. Būs
interesanti, kādus iespaidus viņš būs guvis. Ieradies arī Aivars Zandbergs no
Amerikas. Kopumā plenērā šogad piedalīsies trīs desmiti mākslinieku.

Plenēram šis ir 19.gads. Jāgatavojas jubilejai, jo noslēdzas
trīs ”Marīnu” cikls. Būtu ļoti jauki, ja uz nākošo gadu, uz 20 gadiem, izdotos
izdot katalodziņu. Tas, par jūru, būtu skaisti gan Liepājai, gan vērtīgs prezenta
materiāls.

Tā kā ir ”Marīna”, tad uzstādījums ir jūras tēma, ūdenim jābūt.
Protams, ir daudzi mākslinieki, kuri uz Liepāju neatbrauc bieži, tādēļ vēlas gleznot
pilsētu, jo viņiem ir interesanti tas, kas pilsētā saglabājies no vecās
apbūves. Tāpēc būs arī mājiņas. Savukārt daži mākslinieki no Lietuvas vairāk
strādā pēc iespaidiem, darbnīcā.

Šogad plenēra devīze ir ”Klasika” – ir klasisks plenērs, pie
kā esmu atgriezies pēc vairāku gadu pārtraukuma. Mēģināju sapulcināt vecās
paaudzes plenēristus, kuri iet mazumā. Priecājos, ka ir abi brāļi Ģērmaņi, ir pasteļzīmētāja
Dita Brūvere u.c. vecās skolas pārstāvji. Un Aldis Kļaviņš – mūsu klasiķis,
kurš ielikts plakātā ar savu lielo un zilo jūru.

Pēc pagājušā gada ēverģēlībām Muitas mājā vēlējos
atgriezties pie klasikas. Strādāsim arī ārpus pilsētas, Jūrmalciemā. Šogad
darbnīcas iekārtotas turpat, kur dzīvojam – tehnikuma kopmītnēs K.Ukstiņa ielā.
Tur izveidojām arī nojumes, jo telpu ir maz.

Silva Golde gadus sešus bija plenēra krustmāte, vienmēr mūs
apmeklēja gan plenēra atklāšanā, gan noslēguma izstādēs. Šogad Vilnis Vitkovskis
mūs pagodināja ar apmeklējumu, un tad arī viņu publiski izvēlējāmies par
plenēra krusttēvu. Viņš tam piekrita, līdz ar ko ir mūsu jaunais krusttēvs.

12.jūlijā, Jūras svētku ietvaros, būs plenēra darbu izstāde.
Lai cik tas arī būtu stresaini, tomēr tas ir plenērs, līdz ar to māksliniekiem
ir jāspēj strādāt arī laukā, jāmāk eksponēties zem klajas debess. Ļoti daudzi
mākslinieki strādā un eksponējas publiskās vietās, arī stacijās un tirgos.

Protams, izstādi izkārtot nebūs vienkārši, bet svaigais
gaiss ir jājūt. Un tas ir labi, ka tepat promenādē ir gan bildes, gan
atbilstošā vide.

Turklāt tas ir ieguvums skatītājam, kurš vienkārši uz
izstādi varbūt neatnāktu. Tā arī ir noslēguma izstādes ideja. Mākslinieki ir
jūtīgi cilvēki, bet es tomēr dodu mājienus: jums ir jābūt uz ielas, jāpaglezno,
tā ir akcija.

Kad gleznoju, sastopu bērnus, kas pirmo reizi redz ko tādu,
jo gleznošana dabā iet mazumā. Bet tam bērniņam pat tā viena reize, kad viņš
saskarsies ar mākslinieku, būs piedzīvojums – atgādinājums, ka ir arī tādas
lietas. Var jau teikt, ka zīmēšana no dabas ir arhaisms, kam nav jēgas. Bet šī
ir laba akcija.

Turklāt šogad otro gadu norisinās arī ”Mazā Marīna”, kas
pieslējusies lielajai ”Marīnai”. Ilzei Elizabetei Rasai esmu ļoti pateicīgs, jo
viņa man ļoti palīdzēja jau pagājušajā gadā. Bērnu veikums deva lielu pienesumu
Muitas mājā.

”Mazajā Marīnā” šogad piedalās aptuveni tikpat daudz
dalībnieku, cik mākslinieku – vairāki desmiti. Par cik šogad noslēguma izstāde
būs brīvā dabā, bērnu pienesums būs karodziņi, fotofons u.c. Strādāsim kopā.  

Kaut gan organizatorisko darbu ir daudz, arī pats gleznoju.
Man tas ļoti patīk. Ikdienā jau neatliek laika, bet kad ir kopējais furors, ir
savādāk – cita atmosfēra. Turklāt ir atgriezies labs laiks, un tas mani rosina
radošam darbam. Man rokas niez to darīt. Ko man skraidīt un stresot par
pasākuma norisi kā tādu, ja mobilo telefonu laikā visu var tādējādi sakārtot?

Protams, šī nedēļa kopumā man ir drausmīgs MP3. Esmu
iekompresēts. Bet mākslinieki mani saprot, pilsēta mani saprot, tāpēc izdodas
pasākumu noorganizēt.