Sallija Kadaģe, Anglijā dzīvojoša latviete

Tā kā nedzīvojam Londonā, bet trīs stundu attālumā no tās – Grimsbijā, karalienes nāves dienas vakarā te neviens nedrūzmējās, lai noliktu ziedus vai kā citādi izrādītu savas sēras. Iespējams, tāpēc, ka pārsvarā visi bija jau savās mājās. Taču piektdien varēja vērot cilvēku reakciju uz šo notikumu. Tomēr īpaši neviens nekur nepulcējās, visas iestādes, veikali bija atvērti, vismaz mūspusē.

Visas radio stacijas gan atskaņo tikai lēnās dziesmas, visur runā tikai par karalienes aiziešanu. Uz lielajiem informatīvajiem ekrāniem pilsētvidē ir redzamas karalienes melnbaltas bildes ar dzimšanas un miršanas gadu. Arī visas oficiālās valdības ziņas tiek izliktas melnbaltās krāsās.

Runā, ka vissmagākā būšot tieši bēru diena, jo tad gan viss būs ciet un dzīve apstāsies. Bet, kāda būs realitāte, redzēsim.

Mans vecākais bērns, lai arī latvietis, ļoti pārdzīvoja un juta līdzi, tādēļ pieļauju, ka britu ģimenēs emocijas noteikti ir vēl izteiktākas.

Ar ģimeni šeit dzīvojam jau sešus gadus, tāpēc zināmā mērā karaliene bija kļuvusi par tādu kā autoritāti arī mums. Sekojām līdzi viņas uzrunām svētkos un uztvērām viņu kā valsts augstāko amatpersonu, bet, protams, emocionāli mums tas nav tik liels trieciens kā lielākai daļai Apvienotās Karalistes iedzīvotāju.

Protams, ir žēl, bet mēs vairāk esam tie, kuri spēj priecāties par to, ka Elizabete ir nodzīvojusi tik ilgu un skaistu mūžu.

Daiga Liepiņa-Matharu, Lielbritānijā dzīvo 13 gadus

Es ar ģimeni dzīvoju Redingā, kas ir 30 minūšu braucienā ar vilcienu no Londonas. Ceturtdien mēs kopā visu vakaru skatījāmies ziņas, skaidrojām notikušo mūsu sešus gadus vecajai meitiņai.

Bija jūtams, ka tauta piektdien vēl, šķiet, nebija īsti aptvērusi, ka tas ir noticis un karalienes vairs nav. Bet visi, kam Elizabete bija dārga, ir sēru sajūtās. Visas plānotās zirgu sacensības ir apturētas, jo tas bija Anglijas karalienes mīļākais sports.

Piektdien Redinga šķita tukšāka, tumšāka. Daudzviet iestādēm karogi nolaisti – tas nav obligāti, bet ētiski. Kad valdība izsludinās sēru noteikumus, tad jau visi arī tos ievēros. Taču ir arī daļa Lielbritānijas iedzīvotāju, kurus tas neskar un kam šis notikums nav svarīgs.

Ikdiena turpinās, bet katrs, kam tas svarīgi, piedomā, atceras, piemin. Lielākā daļa tautas karalienes nāvi uztver skumji, bet vairāk tiek pieminēta karalienes garā dzīve, ieguldījums, sasniegumi. Ir arī daudz sarunu par to, kā valstī mainās monarhija. Arī skolās un dārziņos notiek piemiņas pasākumi, katrā vietā savā izpildījumā.

Televīzijas kanāls BBC visu laiku raida ziņas un dažādus atmiņu video. Daudzi iet nolikt ziedus pie Bekingemas pils Londonā, mums Vindzoras pils ir tuvāk, iespējams, arī mēs aizbrauksim nolikt ziedus.

Uzskatu, ka mēs dzīvojam apbrīnojamā laikmetā, jo varam būt liecinieki tik unikāliem vēstures notikumiem. Karaliene Elizabete II bija tautas mīlēta ne tikai Anglijā, bet arī pasaulē – tas ir milzu mantojums nākamajām paaudzēm, ko viņa mums visiem ir atstājusi.

Cerams, ka karalis Čālrzs III būs kaut uz pusi tik fantastisks kā viņa mamma.

Vienmēr sekoju karaliskās ģimenes notikumiem, apbrīnoju britu patriotismu, attieksmi pret karalisko ģimeni. Arī mani bērni ir šeit dzimuši, tā ir arī visu mūsu kopējā vēsture.

Diemžēl man neizdevās karalieni redzēt dzīvē, bet ģimenē noteikti atzīmējām svētkus par godu karalienei. Man viņa bija milzīga iedvesma, piemērs un personība, kuru dziļi cienu un apbrīnoju, un, ja tā var teikt, vispozitīvākajā nozīmē salīdzināju ar savu mīļo omīti.