Uldis Kristapsons, Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības, kultūras un sociālajos jautājumos

Vēja parku projekti virzās uz priekšu diezgan strauji, un tie ienāk arī mūsu novadā.

Skaļākais, par kuru vislielākā neapmierinātība no iedzīvotājiem un arī pašvaldības, ir vēja parks pie Pāvilostas “K2 Ventum”, par kuru jau saņemts pozitīvs ietekmes uz vidi novērtējums (IVN).

Gan es neesmu ar mieru, ka to būvēs, gan vēlētāji. Un mēs pārstāvam iedzīvotāju, nevis šaura uzņēmēju loka intereses.

Vairāki simti cilvēku pauduši savu nostāju – ir pret to, ka pilsētas pievārtē būvē parku.

Tāpat nav pareizi, ka to projektē pie jūras piecu kilometru aizsargjoslā, kur ierobežota saimnieciskā darbība.

Klimata un enerģētikas ministrija šo vēja parku nodeva sabiedriskajai apspriešanai, kas nesen noslēdzās, un pašvaldība arī iesniedza iebildumus, ka esam pret tādām darbībām tik tuvu Pāvilostai.

Esmu novērojis, ka problēmas sākas tad, kad šādas būves plāno vietās, kur cilvēki apzināti iegādājušies īpašumus, lai dzīvotu klusumā un mierā.

Un mēs nebūt neesam pret zaļo enerģiju.

Rīvas ciemā igauņu uzņēmēji grib attīstīt vēja parku, un ar vienbalsīgu deputātu lēmumu šo ieceri arī atbalstījām.

Tāpat vietējie iedzīvotāji atbalstīja šo projektu, paši tajā arī ir iesaistīti – iznomājuši savu zemi turbīnu uzstādīšanai.

Pašvaldības nostāja ir – lai būvē vēja parkus tur, kur tie netraucē cilvēkiem dzīvot.

Pretestība no iedzīvotājiem ir arī pret turbīnām, ko grib būvēt pie Kalētiem. Bet iepriekš uzceltie vēja ģeneratori Priekules pusē griežas netraucēti.

Runa nav tikai par vēja parkiem, bet arī saules paneļu parkiem, par kuriem iedzīvotāji pauž neapmierinātību, ka uzstāda uz auglīgām zemēm. Tā ka saskares punktu un pretestības ir daudz.

Dienvidkurzemes novada teritorijas plānojumu pašvaldība izstrādā jau no 2023. gada, janvāra domes sēdē varēs iepazīties ar pirmo redakciju.

Ilgā izstrāde saistīta gan ar vēja parkiem, gan lielo piekrastes teritoriju, kur cilvēkiem ir interese būvēties,

tā ka spiediens uz pašvaldību ir liels gan no investoru, gan iedzīvotāju puses.

Vietās, kur vēja parki bija atļauti jau iepriekš, agrāko novadu laikā, tie arī paliks. Savukārt tagad jaunās teritorijās tiek ļoti rūpīgi vērtēts, vai apbūve netraucēs cilvēku dzīves kvalitātei.

Pagastu pārvaldnieki izsaka savu viedokli, jo viņi ir vistuvāk iedzīvotājiem, strādājam arī šaurās darba grupās, kurās iesaistījusies teritorijas plānotāja Līga Ločmele.

Spriežam par konkrētām vietām; kur tās klusas, tur atļausim būvēt.

Sekoju līdzi, kā attīstās situācija saistībā ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra Raimonda Čudara strīdu ar pašvaldībām.

Viņš saka: nav pierādījumu, ka pasliktinās apstākļi vietās, kurās plāno attīstīt vēja turbīnas. Sanāk apmēram tā: jāpierāda, ka melns ir melns, bet balts ir balts.

Ja reiz iedzīvotāji un pašvaldība kopīgi izstrādā teritorijas plānojumu, viņi zina labāk nekā Rīgā ministrs. Ko tur pierādīt?

Ministrs min, ka tiks radītas darba vietas. Pāvilostā solīja divas, un tās nav arguments, kas atsvērtu ietekmi uz dzīves kvalitāti.

Manā skatījumā vēja ģeneratori nav attīstība novadam.

Un par IVN – neesmu speciālists šajā jomā, bet izbrīna tas, ka šajos vērtējumos galvenokārt tiek analizēta ietekme uz putniem, sikspārņiem, bet cilvēkus neņem vērā.

Ja teritorijā apmeties melnais stārķis vai ir jūras ērgļa ligzda, tad nevarēs būvēt, bet, ka turpat ir mājas, tas netiek ņemts vērā. Manuprāt, nevajadzētu tā būt, pirmajā vietā tomēr ir cilvēki.

Agris Kalniņš, SIA “K2 Ventum” valdes loceklis

Saistībā ar teritorijas attīstību likums paredz: ja ir veikta ietekmes uz vidi izpēte un saņemts atbilstošs ziņojums, tad teritorijas plānojumā jāparedz iespēja šādu darbību īstenot.

Ietekmes uz vidi novērtējuma process ir garš un detalizētāks nekā teritorijas plānošana.

Visas izpētes tiek veiktas padziļinātā līmenī,

un, ja kompetentā institūcija ir izdevusi pozitīvu ietekmes uz vidi ziņojumu, tas nozīmē, ka konkrētajā teritorijā šo darbību var veikt.

Ministrs Raimonds Čudars šajā situācijā rīkojas atbilstoši likumam.

Diemžēl redzam, ka pašvaldības šajā jautājumā daudzviet rīkojas nekorekti un faktiski maldina iedzīvotājus;

teritorijas plānojumā tās nevar pateikt – mēs gribam vai negribam.

Ir likumi, kas nosaka, ko un kur drīkst plānot, un, ja likums paredz, ka konkrētā vietā šāda darbība ir iespējama, nevar vienkārši pateikt “nē”.

Šeit ir ļoti līdzīga situācija tai, kas savulaik bija ar azartspēlēm Rīgā. Pašvaldība pieņēma lēmumu tās aizliegt, taču Latvijas Azartspēļu asociācija vērsās Satversmes tiesā, un tiesa atzina, ka pašvaldība ir rīkojusies neatbilstoši likumam.

Tas pats princips attiecas arī uz šo gadījumu ar vēja parkiem –

ja lēmumiem nav pietiekama pamata un izpētes, tad, nonākot Satversmes tiesā, tie var tikt atzīti par nepamatotiem.

Diemžēl likumi gan no pašvaldību puses, gan citviet tiek klaji ignorēti, un sabiedrībai informācija pasniegta sagrozīti. Cilvēkiem rodas izjūta, ka viņiem dara pāri, lai gan patiesībā tā nav.

Lielākā daļa šos procesus nepārzina, un viņiem šķiet, ka viss darīts pavirši, lai gan patiesībā ietekmes uz vidi izpētē detalizācijas līmenis ir krietni augstāks nekā teritorijas plānojumā.

Kad es jau 2020.–2021. gadā sāku plānot, kur Latvijā būtu iespējams attīstīt vēja parkus, par to vēl gandrīz neviens nedomāja – karš nebija sācies, interese bija minimāla.

Skatoties teritorijas plānojumus, redzēju, ka vietas, kur vēja parki ir atļauti, pārklājas ar liegumiem, putnu aizsardzības teritorijām,

un, pašvaldībās uzdodot jautājumus, saņēmu atbildi, ka tā jau ir attīstītāja problēma.

Dienvidkurzemē arī teritorijas, kurās formāli atļauta vēja parku izbūve, daudzviet patiesībā nav piemērotas. Tās nekad nav izpētītas pietiekamā detalizācijā.

Līdzīgi kā pieslēgumiem, elektrolīnijām un infrastruktūrai – teritorijas bieži vien ir vienkārši iezīmētas kartē ar domu, ka “šeit, šķiet, varētu būt labi”, bez reālas padziļinātas analīzes.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.