Ģirts Gūtmanis, zemnieku saimniecības “Caunītes-1” īpašnieks

Šobrīd sals labību nekādi neietekmē, jo tas līdz augiem netiek – sējumiem pāri ir sniegs.

Lielākā problēma drīzāk ir tā, ka, sākoties ziemai, zeme nebija sasalusi. Zem sniega kārtas tā joprojām ir vaļā, un tieši tāpēc

pastāv risks, ka augi var sākt slāpt.

Pašlaik pilnīgi neko nevar pateikt par reālo situāciju – pat ja paraktu vaļā sniegu, augs jau būtu zaļš, lielā mērā it kā iekonservēts.

Viss īstais rezultāts

būs redzams tikai tad, kad sals atkāpsies un daba sāks mosties.

Šobrīd ir grūti kaut ko spriest, taču skaidrs, ka sniega sega ir bieza, bet zeme sasalusi varbūt tikai dažus centimetrus.

Situācija gan rapsim, gan graudaugiem būtībā ir līdzīga. Ja zeme zem sniega ir silta un neelpo, var veidoties slimības un sniega pelējums, jo tā ir daudz.

Viss būs atkarīgs no laikapstākļiem pavasarī – vai sniegs nokusīs strauji vai ilgstoši, vai neveidosies ledus kārta jeb sērsna, kas augiem vēl vairāk traucēs elpot.

Potenciālo problēmu var būt diezgan daudz, un tās zemniekus nedaudz baida.

Papildu izaicinājums ir arī meža zvēru klātbūtne laukos. Šobrīd brieži vairs nav tik izteikti redzami tīrumos un pat nemēģina neko rakt, jo sniegs ir pārāk biezs, lai no zemes ko dabūtu.

Zvēri vairāk iet uz saimniecībām, pie siena ruļļiem un ēd turpat. Ir zināmi gadījumi tepat Bunkā, ka brieži vienkārši nāk pie mājām un izēd barību.

Dzīvnieku uzvedība rada risku lopkopjiem.

Pirms lielās snigšanas, kad sniega kārta bija apmēram 10–15 centimetru, rapša laukos jau bija redzami bojājumi. Tagad sniegs uz lauka ir ap 30 centimetriem vai pat vairāk.

Kaut kādi zvēru postījumi rapša laukos ir nenovēršami, tomēr lielākā sāpe šobrīd ir – kā viss būs pārziemojis zem šīs sniega segas.

Jānis Pakalns, bioloģiskās saimniecības “Sproģi-5” īpašnieks

Augļukoki pārziemo labi, jo zeme apakšā gandrīz nemaz nav sasalusi. Laikapstākļi vairāk ietekmē pumpurus.

Vietējās ābeles – mūsu klasiskās šķirnes – pie šādiem apstākļiem ir pieradušas, tām laba izturība, savukārt dienvidu kultūrām, ko ievedam,

katrai šķirnei ir savas atšķirības.

Meža zvēru dārzā ir nemaņā daudz, jo gar dārzu ved stirnu taka; nekāds žogs pret tām nelīdz, tās lec pāri.

Man žēl dzīvnieku, jo tiem šoziem klājas grūti; es pat priecājos, ka izkasa sniegu un kaut ko zem tā atrod.

Stirnas nāk pat pie loga, kur man putniem ir barotava. No tās nobirušās sēkliņas paliek uz zemes, un stirnas regulāri to visu apēd, nebaidās nemaz. Es dažreiz pagraba tuvumā paberu ābolus, kas iebojājušies.

Jaunie kociņi ir apgrauzti.

Kad tos vajadzēja aptīt, tad nebija iespēju, vajadzēja darīt citus darbus, un tad jau uznāca lielais sniegs. Nu, kā būs, tā būs.

Stirnas jau kociņus nenobeidz pavisam, tie atjaunosies un turpinās augt. Ar zaķiem ir sliktāk – tie plēš stumbrus, apkošļā zaru galiņus. Tas nav patīkami, bet arī nav gluži traģiski.

Sniega smagums uz zariem vairāk problēmas rada tur, kur dārzs ir pārāk sabiezināts un koki nav izkopti. Tur tas aizķeras, bet citur lielu kupenu uz zariem nav.

Kopumā dārzā šobrīd ir mierīgi – atliek tikai gaidīt un skatīties, kas būs tālāk.

Sliktākais scenārijs būtu, ja uznāktu atkusnis, bet pēc tam – atkal sals. Dažām kultūrām tad ir izsušanas draudi, piemēram, aprikozēm, persikiem. Ja pumpuri sāk mosties, bet pēc tam uznāk sals, tad tiem ir beigas.

Šādos apstākļos noteikti nevajag steigties ar koku griešanu. Ja ir paredzams, ka temperatūra var nokrist līdz mīnus desmit, tad labāk nogaidīt.

Taču tad, kad sala vairs nav, var strādāt, lai gan – kurš var garantēt, kāds būs laiks?

Tāda ziema kā tagad nav nekas neparasts – pie tādām mēs esam pieraduši. Problēma ir tā, ka ziemas kļūst ļoti mainīgas, – te auksta, te silta. Tieši tas augļudārzam ir vissliktākais.