Jānis Jansons, Cīravas pagasta piensaimnieks, akcijas “Piens par brīvu!” organizators

Piena cenas konfigurācijas pa šo laiku ir notikušas aptuveni 3–5 procentu robežās – cena ir paaugstinājusies par vienu centu. Es domāju, ka līdz jūlijam nekas nemainīsies.

Provējām dot pienu cilvēkiem pa taisno, protams, no sava budžeta līdzekļiem, un ko mēs redzējām? Veikalu tīkls tikmēr tirgojamajam sieram taisīja akcijas, bet tagad sieram cena ir atpakaļ. Tātad veikalu tīkls strādā – cepuri nost!

Pašreizējā brīdī zemnieki ļoti gaida valsts atbalstu. Tie apsolītie astoņi miljoni eiro, ko it kā piešķirtu zemkopības ministrs, – nav ne mazākās nojausmas, kad tie varētu būt. Valsts pateica, ka šie atbalsti vispār nav vajadzīgi un jāpārvirza kredītprocentu dzēšanai, jo

pienkopība, kā skaidri un gaiši tika pateikts, tāpat nosprāgšot.

Vairākas asociācijas, protams, norādīja, ka tā nevar, – ko Šmita kungs pateicis, tas arī jāpilda. Vai tas ir publiski, vai rakstiski, tam ir vienāds spēks, līdz ar to ministrs nevarēja atkāpties, bet solīts makā nekrīt!

Es domāju, ka katrai saimniecībai – vai tā skaļi atzīs vai neatzīs – katru mēnesi veidojas zaudējumi. Ja tev ir 50 govis, tie ir aptuveni 7 tūkstoši zaudējumos katru mēnesi. Ja tev ir 100 govis, tad tie ir 14 tūkstoši, un tā iet uz augšu. Atkarīgs arī no tā, cik piena kombināts katram zemniekam maksā par pienu.

Mana saimniecība jau no decembra strādā ar zaudējumiem, jo piena cenu kritums vispār sākās no novembra, ko neviens vēl nav atspoguļojis, jo pateica, ka tikai februārī sākās.

Pašreizējā brīdī uzņēmumi, kas ir sadarbības partneri, varbūt vēl panāk pretī, bet ir dzirdēts arī par to, ka nenāk pretim. Tas nozīmē, ka sākas pirmās darbības – vai tās ir tiesas, vai piespiedu piedzīšanas utt. Bet, ja tagad ieskaitīs valsts atbalstu, tad šīs saistības tiks nodzēstas un saimniecības kādu brīdi pavilks – ar tādu domu pašreizējā brīdī saimniecības turas.

Ja būs tā, ka platību maksājumu varēs saņemt avansā, domāju, ka pieteikšanās skaits uz to būs ļoti liels, lai zemnieki var atkal izvilkt līdz cenu kāpumam.

Jo treknāks un kvalitatīvāks piens, jo vairāk var izstrādāt produktu, līdz ar to rūpnīcas strādātu efektīvāk. Bet, ja slaucam zem šīs kritikas, saimniecībai tā var būt problēma.

Pienam vajadzētu būt pēc iespējas kvalitatīvākam, un šo vajadzētu sakārtot, lai ar mums kāds vispār slēgtu ilgtermiņa līgumus.

Es uzskatu tā: ja valdība tikai runā, tad arī tautai ir jāiet runāt ar valdību!

Viņi ir jāsapurina – tautai ir jāiet pateikt, kas šai valstī ir īstie saimnieki, un tad lai valdība domā ar galvu, jo viņi ir aizgājuši pār svītru.

Man vēl vajag nedaudz dzirksteles, un mēs esam gatavi maukt, un šoreiz jau uz Rīgu. Ja ar maiju piena cenu konfigurācija nenotiek, es aicināšu tautu ierasties un pateikt savas domas Rīgā. Es paņemšu līdzi pienu, un lai tad cilvēkiem tiek, bet ministri ne litra nedabūs!

Jānis Šolks, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs

Pašlaik iepirkuma cenās ir nosacīta stabilizācija, bet tās ir zemas, kas pirmām kārtām neapmierina piena ražotāju, un tas ir saprotami.

Bet visā sliktajā ir mazā, labā ziņa – šajā procesā, izņemot cenu svārstības, kas būs vienmēr, netiek pārsniegts piecu procentu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējo periodu.

Nekas nav ļoti mainījies nevienā virzienā – nav strauja kāpuma un nav arī būtiska krituma. Tādā līmenī pašlaik esam apstājušies, bet tas, protams, nav apmierinošs, jo ir par zemu pie šī brīža izmaksām.

Šobrīd par peļņu nevaram runāt.

Protams, ka mēs visi ceram, ka situācija stabilizēsies vismaz vasarā vai rudenī. Un stabilizācija šeit nozīmē cenas paaugstināšanos, kas sasniegtu saprātīgu līmeni, kas pilnībā nosegtu pašizmaksu un dotu iespēju ražotājiem nopelnīt. Tai būtu jābūt par pieciem un vairāk centiem lielākai.

Arī nākamajā ķēdes posmā – piena pārstrādē – nav nekāda saldā situācija, bet cenas jau nekrīt tikai tāpēc, ka kādam gribas, lai tās kristu. To nosaka tirgus. Ir dažādi citi viedokļi: ka kooperatīvi nosaka cenas vai vēl kāds, bet dzīve pierādīja, ka cenas nosaka neviens cits kā tirgus situācija pasaulē.

Protams, cenas ir kritušās daudziem produktiem, un tās ir kritiski zemas – sevišķi industriālajiem produktiem. Mēs redzam to situāciju, ko rāda arī kooperatīvu oficiālie dati, ka kooperatīvi saviem zemniekiem par pienu spēj samaksāt mazāk nekā tajos gadījumos, kad pa tiešo ir noslēgti līgumi starp piena pārstrādātāju un ražotāju.

Bet ir viena būtiska lieta: ja mūsu mazumtirgotāji atmestu tās savas ambīcijas strādāt ar Lietuvas, Igaunijas piena pārstrādātājiem un pasūtījumus pakāpeniski novirzītu uz Latvijas piena pārstrādātājiem, situācija mainītos.

Mūsu mazumtirgotāji katru dienu produktus (pienu, kefīru, biezpienu, krējumu, sviestu, sieru, jogurtu) vismaz 450 tonnas piena ekvivalentā ļoti labprāt iepērk pamatā Lietuvā, Igaunijā un blakus mūsējiem tirgo privātās markas, piemēram, “Alma”, “Annele”, kas nav Latvijas izcelsmes.

Ja mēs šīs tonnas varētu paši nopirkt no saviem zemniekiem, pārstrādāt vienkāršos produktos un pārdot vietējā tirgū,

tad mēs jau šodien zemniekiem varētu samaksāt tos piecus centus vai pat vairāk.

Tas ir absurds, kas notiek mūsu valstī, ka mums no kopējā piena apjoma tikai 30 procenti tiek izmantoti vietējā tirgus produktu ražošanai un tirgus nodrošinājumam.

70 procenti piena ir vai nu jāpārdod kā svaigpiens ārpus valsts, vai arī jāpārdod produktu veidā eksportā, ko mēs arī, protams, darām. Bet nav noslēpums, ka vidēji 970 tonnas katru dienu tiek pārdotas pārsvarā Lietuvai kā svaigpiens.

Pēc tam mūsu mazumtirgotāji labprāt pērk produktus no tuvākajām kaimiņvalstīm – tas ir pilnīgs absurds, un tā ir tikai Latvijā. Ne Lietuvā, ne Igaunijā tā nav – vienkāršie produkti ir viņu pašu ražoti.

Tas it kā ir pašsaprotami, ka pirmām kārtām pati valsts spēj nodrošināt savus iedzīvotājus ar kvalitatīviem produktiem, un, ja kas pāri paliek, tad eksportējam.