Valērijs Agešins, bijušais Saeimas deputāts

Man ne gluži patīk šis dalījums – pozīcija un opozīcija, ņemot vērā, ka visiem deputātu mandātiem ir vienāds svars jeb viens cilvēks viena balss. Tāpēc šis dalījums, manā skatījumā, ir diezgan mākslīgs.

Kas attiecas uz pašreizējo opozīciju Saeimā, tā ir ļoti neviendabīga. Domāju, vismaz divas partijas kādu brīdi var savus asos zobus un nagus ļoti uzskatāmi demonstrēt. Tā ir Aināra Šlesera partija “Latvija pirmajā vietā” un Aivara Lemberga partija Zaļo un zemnieku savienība.

Vēl jo vairāk, uzskatu, ka abi šie līderi nesamierināsies ar ilgstošu sēdēšanu opozīcijā, jo ne velti viņi ieguldīja savus gan materiālos, gan intelektuālos resursus šajās vēlēšanās.

Vismaz šie divi spēki, manuprāt, reāli strādās, lai grautu topošās valdības prestižu, ar mērķi pašiem iekļauties valdības darbā, tai skaitā arī kā ministriem. Viņu cilvēkiem Saeimas deputāta alga neko nenozīmē, viņu mērķi, visticamāk, ir tālejoši.

Šī opozīcija patiesībā nav jauna – gan vieniem, gan otriem ir liela pieredze, strādājot gan parlamentā, gan valdībā.

Kas attiecas uz parlamenta komisijām, tad gala lēmums vienmēr jāpieņem Saeimai. Ir bijuši gadījumi, kad komisija pieņem vienu lēmumu, bet Saeima pēc tam atšķirīgu lēmumu. Tikai no komisijas priekšsēdētāja atkarīgs virzīt vai nevirzīt tālāk kādu likumprojektu.

Jautājums ir par to, cik ilgi komisijas vadība, kas pārstāv opozīciju, būs spējīga uzturēt šādu tempu un likumprojektus tālāk nevirzīt, jo galu galā kādā brīdī arī koalīcijas pacietības mērs var kļūt pilns un tā var uzstāt, lai tiktu nomainīta šāda “nepaklausīga” komisijas vadība.

Šobrīd top valdības koalīcija ar ļoti nelielu balsu pārsvaru, un ar to ir jārēķinās. Taču iepriekš piedzīvoti dažnedažādi laiki, arī man gadījās strādāt parlamentā mazākumvaldības apstākļos, proti, Induļa Emša valdības laikā. Tie, protams, bija zelta laika opozīcijai.

Ja opozīcija strādā prasmīgi, ja tā ir labi sagatavota un izglītota, tai ir visas iespējas kaut ko “izsist” saviem vēlētājiem un virzīt savas programmas, proti, kaulēties.

Ja opozīcija ir vienkārši bļāvēji vai populisti, un tādi pašreizējās opozīcijas rindās arī ir, tad jārēķinās, ka vēlētāju mīlestības mūžs šādiem politiķiem parasti nav ilgs. Populistiem tas ir viens Saeimas sasaukums, ne vairāk!

Jurģis Liepnieks, politikas procesu vērotājs

Ir nedaudz mulsinoši, ka koalīcija pieļāvusi, ka četrās Saeimas komisijās vairākumā ir opozīcija. Tagad raudzīsimies, kā opozīcija to izmantos.

Domāju, ka tas reducējas uz to, ka topošās koalīcijas pārsvars tomēr ir minimāls – vien dažas balsis. Ar to, protams, var strādāt, jo, kā zināms, Latvijā darbojušās arī mazākumvaldības, bet tas ir grūti. Jābūt tiešām profesionāliem un uzmanīgiem.

Manuprāt, tas, ko mēs redzam, ir, ka opozīcija kļūdas nepiedos.

Pagaidām šķiet, ka varētu būt tāda opozīcija, kura nepievērs acis un izmantos katru iespēju. Lai gan par to spriest vēl ir nedaudz par agru.

Jāraugās, cik labi organizēta būs koalīcija. Tas dažu balsu pārsvars Saeimā un vairākuma trūkums komisijās prasa nopietnu un profesionālu iespringšanu.

Domāju, ka valstiski tas nav nekas slikts – normāls demokrātisks process. Tas varbūt spiedīs koalīciju labāk argumentēt savus lēmumus.

Piemēram, saistībā ar ministru biedriem un jaunu ministriju ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Galvenais ministra arguments par jaunu ministriju – tāpēc, ka es tā gribu, es tā izdomāju, – ir par maz.

Arī likums par ministru biedriem ir ļoti nekvalitatīvs, drīzāk tas ievieš haosu valsts pārvaldē, nekā kaut kādu skaidrību. Ja lēmumi ir tik slikti argumentēti, tad opozīcija, kā mēs redzam, savā starpā sadarbojas un neļauj to izgrūst cauri.