Arī šogad esmu
starp gadskārtējās Liepājas mākslinieku kopizstādes dalībniekiem, bez tam
Liepājas muzejs mani šogad arī palūdza piedalīties ekspozīcijas iekārtošanā.
Kopiespaids veidojas pamazām – viena lieta ir atlasītos darbu izklāt uz grīdas,
bet pavisam cita – redzēt izstādi, kur darbi izvietoti tā, lai katra
mākslinieka veikumu būtu iespējams uztvert atsevišķi. Kopizstādē tas ir
sarežģīti, bet liekas, ka izstāde būs interesanta.

Šogad izstādē
piedalās 54 autori ar vairāk kā 80 darbiem, un skaits ir līdzīgs kā citus gadus
– ap tiem 50 māksliniekiem mums ir katru gadu. Dzīvē viss ir mainīgs un tas
attiecas arī uz autoru sastāvu. Daži ilggadīgi izstādes dalībnieki šogad
nepiedalās, viņu vietā nāk citi, arī gados jaunāki. Mums tomēr gan vidējā, gan
augstākajā izglītībā ir mākslas programmas, tādēļ Liepājā izaug jauni censoņi.

Nu jau arī
Liepājas muzejam ir savas iestrādes šīs ikgadējās izstādes veidošanā, jo muzejs
to nerīko pirmo gadu. Mākslinieki tiek aicināti piedalīties izstādē, bet muzejs
izvirza galveno tēmu, un tad nu varam vērtēt, kā katrs uz šo izvirzīto tēmu ir
reaģējis. Cits mēģina kaut ko radīt speciāli šai izstādei, pielāgojoties tēmai,
cits savu jau radīto darbu krājumā mēģina atrast kaut ko tēmai atbilstošu. Bet
māksliniekiem ir tāpat, kā ar bitēm – atsaucību prognozēt ir neiespējami,
zināms stress ir arī iekārtotājiem, jo mākslas darbi rodas mokās un dažkārt arī
pēdējā brīdī. Līdz ar to arī kopainu izveidot ir grūtāk, lai gan šogad visas
grūtības ir pārvarētas un izstādes telpa ir piepildīta ar pietiekami
intriģējošu saturu. Arvien parādās jaunas iespējas un tehnikas un šogad izstādē
viena māksliniece piedāvā darbu ar multimediju ievirzi. Arvien drošāk izstādei
tiek pieteikti telpiski objekti, nav tikai bildes gar sienām, savu ieguldījumu
sniedz arī dizaina pārstāvji, gan stiklā, gan keramikā. Arī no dažādības
viedokļa izstāde ir interesanta.

Reizēm
māksliniekam klupšanas akmens ir nolikumā minētā iespēja iesniegt trīs darbus –
pēc maniem novērojumiem šajās kopizstādēs dažkārt šie trīs darbi nav vienlīdz
spēcīgi un kāds no šī trijnieka izkrīt. Tādēļ arī Liepājas muzejs patur
tiesības ne visus iesniegtos darbus iekļaut ekspozīcijā. Šis limits – līdz trim
darbiem – ir tādēļ, lai būtu izvēles iespēja. Savukārt daži mākslinieki
iesniedz triptihu un vēl divus darbus, tādējādi pretendējot uz nelielu
personālizstādi. Tādēļ pie nolikuma noteikti vēl var piestrādāt, tam ir jābūt
absolūti nepārprotamam, un pēc tā tad arī jāvadās. Mākslinieki var arī
nesaprast, kādēļ kāds no viņu darbiem nav izlikts izstādē, bet izstādes
veidotājam ir tādas tiesības un tur pat nav, ko apspriest. 

Domāju, ka šogad
nebūs tādu kaislību kā pērn ar plaģiātisma skandālu, kurš izskanēja ļoti plaši.
Bet nevajag aizmirst, ka idejas virmo gaisā un var gadīties tā, ka viena ideja
ir skārusi vairākus cilvēkus, un tad ir strīds, kurš pirmais to ir izdomājis.
Tā tas bijis vienmēr. Bet šajā postmodernajā laikmetā ir filozofi, kas uzskata,
ka atsauces un citāti ir pieļaujami no visa, ko līdz šim cilvēce ir radījusi.
Tāpat ir arī mūzikā un literatūrā. Es teiktu, ka tas ir filozofiskas dabas
jautājums.

Izstāde būs
pietiekami atraktīva, daži autori ir pamainījuši izteiksmes līdzekļus. Varbūt
tēmas meklējumos nav lielu pārsteigumu, bet tendence no izstādes uz izstādi ir
ņemt vērā pieredzi un mācīties. Profesionālajā ziņā šī gada izstāde noteikti
nav vājāka kā citus gadus. Un arī tiem, kas ikdienā neseko līdzi mākslas
tendencēm Liepājā, šī būs laba iespēja redzēt kopsavilkumu tam, kas noticis
pēdējā gada laikā.