Ar brīvprātīgo darbu sāku nodarboties neilgi pēc tam, kad pārvācos uz Liepāju pirms astoņiem gadiem. Nu jau esmu darbojies dažādos pasākumos un  jomās. Laika gaitā esmu sapratis, kas man pašam patīk un ir svarīgāks, ko vēlos darīt.

Atminos, ka viens no pirmajiem pasākumiem, kurā piedalījos kā brīvprātīgais, bija Baleta un deju svētki, taču laika gaitā pasākumi kļūst arvien lielāki un man pašam svarīgāki, jo ir būtiski, lai es pats ticētu pasākuma galvenajai idejai. Kad piedalos, vēlos, lai joma vai arī tur iesaistītās lietas attīstītos. Lai uzlabotos situācija, es vēlos palīdzēt, ko varu darīt caur brīvprātīgo darbu.

Nu man pašam šķiet, ka esmu nobriedis, lai iesaistītos kādā Eiropas Brīvprātīgā darba projektā un grasos to drīzumā darīt, darbojoties neformālās izglītības jomā kā jaunatnes darbinieks.

Kādēļ es brīvprātīgo darbu izvēlējos algota darba vietā? Uz to laikam pat nav atbildes. Tas viss notika tā automātiski. Es par to pat nedomāju – sāku meklēt piedāvājumus, jo man tas vienkārši patīk. Arī iepriekš daudz kur piedalījos, taču šobrīd gan izvērtēju prioritātes, pasākumu būtību, lai ietaupītu savu laiku un reizēm arī nervus.

Tā kā ar brīvprātīgo darbu esmu nodarbojies daudz, tieši nodalīt ieguvumus ir grūti. Arī ikdienu saistu ar neformālo izglītību, tādēļ gūtā pieredze ikdienā un brīvprātīgajā darbā iet roku rokā.

Ļoti vērtīga ir gūtā pieredze, kas dod ne vien iemaņas konkrētā darbā, bet arī dažādas dzīves gudrības. Rodu daudz jaunu kontaktu – gan kā draugu, gan partneru. Cilvēki viens otram ļoti daudz spēj palīdzēt.

Tāpat iemācos izprast cilvēkus un rast ar viņiem labāko komunikācijas veidu, jo komunicēt nākas daudz gandrīz visās brīvprātīgā darba jomās. Tas man pašam šķiet lielākais ieguvums. Bet katrā ziņā pozitīvie aspekti, manuprāt, ir daudz vairāk nekā negatīvie.

Tiesa, ieguvējs ir gan brīvprātīgā darba darītājs, gan pats organizators, taču brīdī, kad organizators domā tikai par sevi, savu uzņēmumu, pasākumu, brīvprātīgais neko daudz neiegūst. Ja brīvprātīgais un organizators domās viens par otru, tad tā būs lieliska komanda un ieguvēji būs abi.

Problemātiskākais brīvprātīgajā darbā laikam reizēm ir organizators, kas neiedziļinās brīvprātīgajā darbā, nezina, kas tas ir un iepriekš ar to nav nodarbojies. Nenoliedzami, bieži gadās brīvprātīgie ar visiem saviem niķiem un stiķiem, taču ar to jārēķinās un pareizi tam sagatavojoties, problēmas tiek novērstas.

Bet, lai arī cik foršs būtu darbs, ja organizators tikai izrīko, nedomājot par neko citu, brīvprātīgā darba darītājam būs grūti. Slikts vadītājs var sabojāt jebkuru darbu.

Ir jārēķinās ar to, ka katram cilvēkam ir citādi uzskati, taču es nepiekrītu apgalvojumam, ka brīvprātīgie darbinieki tiek izmantoti kā lētais darbaspēks. Es gribētu pat teikt, ka ir gluži pretēji – vairums cilvēku sāk izprast brīvprātīgo darbu un novērtēt tā nozīmi, kas ir ļoti pozitīvi. Tas arvien vairāk izslēdz dažādus negatīvos aspektus, jo rodas savstarpēja uzticība.

Aleksandrs Vabelis, brīvprātīgā darba darītājs