Kad es biju bērns, manā ģimenē Ziemassvētki netika svinēti. Vēlāk uzzināju, ka patiesībā tie vienkārši netika pieminēti: eglīte tika izpušķota uz Ziemassvētkiem, pieaugušie paslepus klausījās vai nu “Brīvo Eiropu” vai “Amerikas Balsi”. Pusaudža gados mācījos lauksaimniecības skolā, un arī tur neko tādu nesvinējām, izņemot vienu reizi.

Tad ar audzinātāju braucām uz mežu, pušķojām egli, šāvām ar bisi un svinējām. Par spīti padomju varai. Armijā abus Ziemassvētkus pavadīju kā dežurants, jo man bija skaļa balss. Kad es nobļāvos – rota, mierā – to nedzirdēt nebija iespējams. Pēc armijas dzīvoju viens pats un Ziemassvētki man nebija prātā. Deviņdesmito gadu sākums un vidus – bija jādomā kā izdzīvot. Tagad jau man ir ģimene. Sieva, meitas un dēls. Ziemassvētkos gādājam dāvanas viens otram, esam kopā un svinam.

Esmu piedzīvojis daudz dažādus Ziemassvētkus – vispār nezinot, ka tādi eksistē, svinot, lai ”iespītētu” padomju varai, esot kopā ar ģimeni. Un ticiet vai nē, visādi ir labi, ja nezin Ziemassvētku galveno vēsti. Tad tie ir vienkārši svētki, kādu mums ir daudz, tikai savādāki….
Bībelē, Jāņa evaņģēlijā ir vārdi: Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.

Lūk, Ziemassvētku jēga – DIEVS IR PERSONA.

Tā jau nav, ka tagad būtu vispārējā ateisma laikmets, vienkārši cilvēkiem ir izdevīgi ietilpināt Viņu kādā bezpersoniskā formā, nodēvēt par augstāko spēku, dievišķo universu, visuma dvēseli utt., utt. Tā ir vieglāk, bezpersonisko mēs varam ietekmēt, vai vieglāk ignorēt, varam par to runāt abstrakti. Ja Dievs ir Persona, tad nekādas abstrakcijas nederēs. Ziemassvētki ir atgādinājums, ka Dievs nāk uz zemes cilvēka veidolā, Jēzus Kristus bija konkrēta persona ar konkrētu misiju. Būt par Gaismu cilvēkiem, sniegt mums žēlastību un samaksāt par mūsu nepareizībām, kuras Bībele sauc par grēku. Ziemassvētki ir žēlastība un cerība, tātad – arī prieks. Dievs mūs mīl. Viņš ir mūsu vidū.

Var jau Ziemassvētkus nonivelēt līdz ģimenes kopā būšanas svētkiem, apdāvināšanās un palīdzēšanas svētkiem. Bet kāpēc ģimene nevar būt kopā, piemēram, 13. februārī, kāpēc slimiem bērniem nevar palīdzēt 23. jūnijā? Lasīju, ka daudziem tieši Ziemassvētki ir vislielākais depresijas laiks. Un es to ļoti labi saprotu. Ja man nav ģimenes, ja man ir slikti un par mani neviens neatceras? Nebūsim naivi, katram mēs taču palīdzēt nevaram, mēs nemaz nevaram apzināt katru, kam ir kāda vajadzība.

Ziemassvētki ir atgādinājums – Dievs ir Persona un Viņš tevi mīl. Persona, tas nozīmē – attiecības. Dievs mūs ir radījis attiecībām ar Viņu, ar līdzcilvēkiem un pašiem ar sevi. Sakārtotas attiecības ar Dievu sakārto attiecības ar līdzcilvēkiem un ar sevi pašu. Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Tie ir Ziemassvētki! Lai Ziemassvētki jums ir jauns attiecību sākums ar Jēzu Kristu, jauns attiecību sākums ar tuviniekiem, draugiem, kolēģiem! Galu galā mīlēsim arī paši sevi! Un mācīsimies redzēt to labo, kas ir pasaulē! Kristus gaismā daudzas lietas izskatās savādāk. Ne velti par viņu teikts: Viņš bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.

Gaišus, Jums, Ziemassvētkus!

Andris Bite,
Liepājas Ciānas baptistu draudzes mācītājs