Šodien ar četrām spēlēm sāksies Latvijas futbola virslīgas otrais riņķis, kurā SK “Liepājas metalurgs” centīsies nospēlēt veiksmīgāk nekā tas izdevās pirmajā riņķī.

Par izgāšanos liepājnieku sniegumu nevar nosaukt arī pirmajos astoņos mačos, ja neskaita vienu izņēmumu, kas tomēr medus mucai ir piešāvis klāt pamatīgu darvas karoti. Tas, protams, ir zaudējums spēlē pret “Gulbeni”, kurā zaudētie punkti var sāpīgi atsaukties sezonas izskaņā.

Ar viegli eksperimentālu sastāvu “Metalurgs” uz mākslīgajiem laukumiem izspēlējās ar nosacīti otrā ešalona vienībām, bet savu patieso seju atklāja aprīļa izskaņā, kad sešu dienu laikā tikās ar nomināli galvenajām sāncensēm “Daugavu”, “Ventspili” un “Skonto”. Kādi tad ir mūsējo sejas vaibsti? Dzīve ir piespiedusi pārcelties uz pirmo stāvu, attiecīgi spēle no klasiskā angļu futbola mainījusies uz diendvidnieciskāku spēles stilu. Tiesa, gribētos redzēt mazāk akadēmisku futbolu. Bieži vien vīri saspēlējas šķērsām laukumam vai piespēlē aizsargiem, līdz ar to cenšoties izvilināt sāncenšus tuvāk mūsējo soda laukumam, atbrīvojot brīvas zonas, kuras var izmantot uzbrucēji. Taču, ja pretinieki spītīgi turpina aizsargāt pieejas savam cietoksnim, kā to darīja gulbenieši, tad kāds labums no 20 piespēlēm pēc kārtas?

Ja raugāmies uz katru līniju atsevišķi, tad vārtsargs Pāvels Šteinbors ir attaisnojis uz sevi liktās cerības. Aizsardzība – treneri norāda, ka no Dzintara Zirņa pieskatītās zonas rodas pārāk daudz draudu mūsējo vārtiem, tomēr pašatdeves ziņā no pieredzējušā aizsarga mūsu jaunajiem vēl ir daudz ko mācīties. Marjus Činiks šķiet beidzot ir iejuties komandā, atstāj droša balsta iespaidu. Tāds iespaids ilgu laiku bija arī par centra aizsargiem Antonu Jemeļinu un Pāvelu Mihadjuku, taču pēdējos mačos vīri, kā mēdz teikt, sāka peldēt. It sevišķi smagi mūsējiem kopumā iet ar pretinieku pretuzbrukumu neitralizēšanu.

No vidējās līnijas spēlētājiem daudz pārmetumus līdzjutēji velta Tomam Tamošauskam. Arī komandas treneri nav apmierināti ar daudzajiem mīnusiem, tomēr plusu esot vairāk. Daži līdzjutēji spriež, ka varam, protams, lamāt Tamošausku par to, ka viņš pārtur bumbu, kavējot uzbrukumu ievadīšanu, ka pārāk reti sit pa vārtiem, ka viņa kļūdas bieži vien maksā zaudētus vārtus, ka ir ļoti emocionāls pelnot liekus brīdinājumus. Taču šobrīd viņš Liepājā ir neaizstājams, un tāds bija arī iepriekšējās sezonās. Reizēs, kad lietuvieša nebija laukumā, viņa trūkums bija redzams ar neapbruņotu aci. Līdzīgi ir ar Andreju Prohorenkovu, bet Genādijs Soloņicins pēc lieliskā sezonas sākuma gan izskatās nosēdies. Pāvelu Surņinu atkal moka savainojums, bet Nerjus Valskis pēc intriģējošās sevis pieteikšanas, tikai nesen ir atgriezies sastāvā pēc traumas izdziedēšanas.

Ja raugāmies uz virslīgas labāko vārtu guvēju sarakstu, tad it kā mums nav par ko uztraukties – starp 13 vīriem, kas ar 3 vārtu guvumiem seko virslīgas rezultatīvākajam spēlētājam Soloņicinam (4 goli) ir gan Vladimirs Kamešs, gan Vitālijs Kavaļausks, turpat ir arī Antons Jemeļins. Taču vērojot spēles nepamet izjūtas, ka uzbrukumā trūkst izteikta līdera. Var teikt arī – vārtu gūšanas mašīnas.

Trīs zaudējumi pēc kārtas – tāda statistika “Liepājas metalurgam” nepiestāv. Rodas iespaids, ka komanda joprojām atvelk elpu pēc saspringtā sezonas ievada. Proti, ka doma ir – punktus pret vājākiem pretiniekiem nezaudējām, skontiešus virslīgā uzvarējām, tagad varam atpūsties. Sekoja 0:5 Baltijas līgā pret “Skonto”, 1:2 pret “Gulbeni”, 1:3 pret “Ventspili” kausa izcīņas finālā. Viss, pietiek, atpūta beigusies! Varam, protams, pieļaut, ka komandas pārliecība pēc šīm neveiksmēm ir viegli iedragāta, taču mūsējiem ir pēdējais laiks saņemties un parādīt, ka ir īsti veči. Pārliecības atgūšanu jāsāk ar pārliecinošu uzvaru šovakar Liepājā pret “Olimpu”.

P.S. No “Daugavas” stadiona puses dzirdamas baumas par to, ka šonedēļ futbolistu ģērbtuvē viesojās kluba prezidents, kura uzruna komandai bijusi visai skaļa. Esot arī pieminēts scenārijs, kas atgādina 2008. gada vasaras notikumus Liepājā, kad sezonas vidū metalurgu rindas piespiedu kārtā pameta vairāki spēlētāji…

Andris Sudmalis
“Kurzemes Vārds”