Nesen nācās saskarties ar divām pilnīgi vienādām ziņām – liepājnieki ir ļoti neizpalīdzīgi un vienaldzīgi. Interesanti, kāpēc tā? Divām manām draudzenēm, Beatei un Ievai, gadījās pilnīgi normālas situācijas, kādas var gadīties jebkuram parastajam mirstīgajam.

Ieva ar savu māsu brauca pa Ūliha ielu, pabraucot garām Peldu ielai, mašīnai beidzās benzīns. Bija sabojājies degvielas līmeņa rādītājs, un Ieva bija pārrēķinājusies, ka izturēšot līdz mājām. Tā nu sanāca, ka mašīna apstājās uz ielas, kurā ikdienā ir ļoti intensīva satiksme. “Un stulbākais ir tas, ka cilvēki neskatoties paiet garām. Brauca mašīna ar puišiem, protams, viņi nevarēja izdarīt nekā vairāk par uzpīpināšanu un smiešanos! Man tiešām tas liekas ļoti nesmuki no liepājnieku puses,” stāstīja Ieva.

Savukārt Beates atgadījums vēl vairāk lika aizdomāties par to, kas notiek ar mūsdienu cilvēkiem! Katram var gadīties ar riteni “izskriet” priekšā mašīnai, burtiski kārtējā pārrēķināšanās un ātruma neizjušana, taču tas notika. Par laimi sadursmes ar mašīnu nebija, bet tā vietā meitene nokrita, spēcīgi sasitās, ieguva dažādus zilumus, un roka ļoti spēcīgi asiņoja. Beate izbrīnījās: “(…) bet pats galvenais, ka šoferis vienkārši paskatījās uz mani, kā es mētājos uz zemes kā lupatu lelle un aizbrauca. Nevienas izpalīdzīgas rokas, neviens nepiedāvāja palīdzību, bet vienkārši gāja garām un totāli noskatījās! Cietsirdīgi un skumji.”

Domāju, ka līdzīgi ir gadījies vēl kādam no lasītājiem, tāpēc vēlos uzdot jautājumu – kāda velna pēc tā notiek? Vai pašiem negribas un nevajag palīdzību, kad nonākat nelaimē? Protams, šo nevaru attiecināt uz visiem liepājniekiem, un tas nav fakts, bet gan kā diez gan spēcīgs arguments, lai sāktu šo tēmu iekustināt. Atceros, kad man bija gadi desmit, arī man gadījās līdzīga nelaime ar velosipēdu. Nokritu pati, un citi ceļu satiksmes dalībnieki nebija iesaistīti, taču es apkritu, sasitos, bet neviens man nepavaicāja vai nevajag palīdzēt piecelties, vai man viss kārtībā!

Jocīga ir šī vienaldzība. Varbūt tās ir cilvēku bailes palīdzēt vai sliktā pieredze? Bet ziniet, citreiz var gadīties, ka kādam jūs izglābsiet dzīvību, tā vienkārši, sākot ar apvaicāšanos par palīdzību – vienkārši ar interesi par to, kas notiek jums apkārt.

Anete Jaunzeme