Jā – mans uzvārds galīgi nav latvisks. Un jā – es neprotu krievu valodu. Cilvēki, ieraugot manu uzvārdu pie publikācijām ir komentējuši, lai dodos uz Maskavu, jo tur krievu vieta – es pasmejos, jo būtu muļķīgi tur aizbraukt un nesaprast, ko viņi runā.

Krievijā man ietu smagi, taču visai muļķīgi ir tas, ka smagi nereti man klājas arī tepat Liepājā.

Protams, kopš dzīvoju Liepājā, esmu sākusi apgūt krievu valodu, taču laikā, kad otrs izmanto visai sarežģītu vārdu lietojumu, es varu smaidīt un māt ar galvu, jo man nav ne mazākās nojausmas, ko otrs svešā mēlē man cenšas pateikt. Tomēr saprotu, ka šādas situācijas nebūtu, ja vairāk cilvēku prastu valsts valodu.

No manas puses tā nevienā mirklī nav spītība – es tiešām vēlos apgūt vairākas svešvalodas, lai pati justos ērti dažādās situācijās, taču dzīvojot mazpilsētā, kur ar krievu valodu nācās sastapties tikai mācību stundās, es ne mirkli neiedomājos, ka latvietim tieši krievu valoda var būt tik svarīga. Situācija Liepājā man pavēra pilnīgi jaunu pasauli – gribi strādāt, brīvi komunicēt ar kaimiņiem un skolas biedriem – mācies krievu valodu. Manuprāt, svešvalodu zināšanām būtu jābūt priekšrocībai, nevis pienākumam un sodam.

Vairumam manu vienaudžu angļu valodas zināšanas ir labākas, nekā krievu, jo mēs uzaugām ar amerikāņu filmām, grāmatām un braucieniem pie paziņām uz Īriju.

Es neskaitāmas reizes esmu sev pārmetusi, ka tās nesaprotamās galotnes mācību stundās necentos izprast vairāk, taču man vienmēr ir šķitis, ka teorija bez prakses ir dzīvē daudz grūtāk pielietojama.

Tad kārtējo reizi aizdomājos par tanti, kas ik rītu mūs ar dēlu kāpņutelpā uzrunā krievu valodā. Tam nepievērsu lielu uzmanību, līdz mans dēls pats viņu sāka sveicināt krievu valodā.

Vai visu mūžu nodzīvojot Latvijā, tantei vispār ir bijusi nepieciešamība apgūt valsts valodu, ja pat desmitgadīgs bērns, kurš neko vairāk par sasveicināšanos viņu mēlē neprot, nāk tantei pretī un saka “Привет” viņas dzimtajā valodā? Viņai nav prakses, kur pielietot valodu.

Atceros, kā vienā no pirmajām reportāžām man vajadzēja intervēt skolēnu grupiņu kādā konkursā. Viņi diemžēl nesaprata mani, un es – viņus. Pilnīgi cita paaudze, taču problēma nemainīga – latviešu valoda viņiem ir neiespējamā misija, taču tas nav šķērslis iegūt izglītību, būt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem.

Kad pēc vidusskolas absolvēšanas Liepājā strādāju par pārdevēju, ļoti bieži novēroju patiesus brīnumus – kad cilvēkam atbildēju latviešu valodā, pēkšņi arī viņš atcerējās, ka valsts valodu tomēr prot.

Man vispār nav nekāda naida vai nepatikas pret cittautību cilvēkiem Latvijā, mani tikai neapmierina necieņa. Protams, visi nav pār vienu kārti metami, taču, parunājot ar tādiem krievtautības cilvēkiem, kas prot mūsu valodu, daudzi atzīst, ka ir grūti runāt latviski, jo vairums latviešu paši vēlas pāriet uz komunikāciju krievu valodā, jo tā ir ērtāk, ātrāk, saprotamāk.

Es pazīstu cittautību cilvēkus, kas valsts valodu prot labāk par pašiem latviešiem. Nevienā brīdī nemanīju viņu naidu vai dusmas par to, ka viņiem šī valoda bija jāiemācās, jo tā paver plašākas iespējas. Tā ir cieņa pret mums un tajā pašā laikā no manis tā ir dubulta cieņa pret viņiem. Tā vietā, lai pieprasītu svešvalodas zināšanas no mums, viņi ir papūlējušies apgūt ne gluži vienkāršo latviešu valodu.

Bieži vien paši latvieši jau ir tie, kas pieradina pie ērtākā ceļa – piekāpšanās – pat tad, ja otrs patiesi vēlas mācīties. Nebūs tā, ka vienu rītu pamodīsimies un visi krievtautības cilvēki būs izlēmuši runāt ar mums latviski. Taču mēs varam pamosties ar apņēmību tantei kāpņutelpā atbildēt latviski, izskaidrot kaimiņam viņam nezināmos vārdus un iedrošināt apkārtējos izteikties mūsu valodā pat tad, ja sākumā teikumi sanāk pilnīgi greizi. Nav jākrīt galējībās, lai pietuvotos abpusējai sapratnei.