No vardarbības cietis bērns, kaut arī viņam ir tikai pāris
gadu, droši, ka pāri darījumu pilnībā nekad neaizmirsīs. Vardarbība ir
vardarbība. Iespējams, tikai pēc gadiem divdesmit cietušais tā īsti izpratīs,
kas ar viņu bērnībā noticis. Domāju, ka vardarbība bērnam iespiežas atmiņā, lai
arī viņam būtu neliels vecums.

Bērns to konkrētās situācijās atcerēsies. Viņš sāks domāt,
kāpēc ir tādas sajūtas. Manuprāt, trauma ir paliekoša uz mūžu. Izņēmums varētu
būt vienīgi gadījumi, ja mazulim nodarīts pāri zīdaiņa vecumā. Bet trīs vai
pieci gadi vairs nav zīdaiņa vecums.

Paldies Dievam, ka no vardarbības cietušais bērns ir ārpus
Latvijas. Labi, ka viņš un viņa vecāki ir citur, ka nav iesaistīti ažiotāžā.
Jācer, ka viņi, visticamāk, nezina par Latvijā šobrīd notiekošo un nekad arī par
to neuzzinās. Domāju, ka vides un apstākļu, kā arī attieksmes maiņa mazinās
traumas sekas.

Ja pasaulē būtu zināms, kas ir prātā indivīdiem, kuri ir
spējīgi uz vardarbību pret bērniem, tad šī problēma tiktu risināta. Bet diemžēl
risinājums joprojām nav atrasts. Kā stāsta piemērus televīzijā, tad tiek
piemērots ilgstošs probācijas darbs, darbs ar terapijām un tamlīdzīgi.

Taču arī tad atzīst, ka šie paņēmieni darbojas ne uz visiem.
Acīm redzot, diemžēl ir kāds procents indivīdu, kam ir kāds defekts galvā.
Varam gudri runāt par bērnības krīzēm, bet diemžēl kaut kāds procents šādu
kretīnu ir.

Ja vardarbību izdarījušais būtu muļķis, tad gan jau viņš
neatzītu savu vainu. Drīzāk šādi subjekti ir ”baigie filči”, kas zina, ka tā
vieglāk tiks ārā no problēmām. Domāju, šādi subjekti ir rafinēti kretīni, kas
izmanto situāciju un tamlīdzīgi.

Prasti runājot, piemērotākais sods personām, kas veikušas
vardarbību pret bērnu, vēlams būtu galvu atdalīt no ķermeņa. Noziegums pret
bērniem ir ārprātīgs noziegums, par ko reāli ir jāsēž cietumā! Un tad, protams,
var izmantot piespiedu terapijas. Bet ne jau tā: vari izdarīt cūcības un pēc
tam par to pavāc lapas parkā; pēc kā visi notikušo aizmirsuši. Nu tā nenotiek!

Nav būtiski, no kāda viedokļa – ārsta, mācītāja vai
psihoterapeita – skatīties, jo neviens jau nezina, kas notiek viņa galvā. To,
ka vardarbība pret bērnu nav norma, tas ir skaidrs! Vienīgais, ko šādās
situācijās var darīt, ir šos subjektus izolēt no sabiedrības un sodīt.

Bet, protams, ir jāņem vērā, ka reiz viņi iznāks ārā un
turpināt tādā pašā garā. Jo, kā ik dienu runā televīzijā, šādu indivīdu ir
pietiekoši daudz. Un ne visiem palīdz terapijas un tamlīdzīgi. Tā ir problēma,
ar ko cīnās visā pasaulē. Jo neviens nezina, kas notiek šādi subjektu galvās.

Terapijas strādā nosacīti. Kā rāda Norvēģijas pieredze, kaut
kāds procents nostrādā. Bet ne vienmēr. Ir nejaušības, pēc kurām indivīdi,
dabūjuši pa pirkstiem, labojas. Taču pieļauju, ka varētu būt subjekti, kuri
nemainīsies.  

Es, protams, neesmu kompetents spriest par to, kāds sods
būtu atbilstošākais abiem notiesātajiem, bet domāju, ka Liepājas tiesas
piemērotais sods noteikti nav adekvāts. Reāls cietumsods, manuprāt, būtu atbilstošāks,
jo tad vismaz šīs personas nebūtu uz ielas.