Vakar, 8.augustā, Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts
Ministru kabineta noteikumu projekts ”Tehnisko līdzekļu (fotoiekārtu vai
videoiekārtu) izmantošanas kārtība”, kas paredz sakārtot uz Latvijas ceļiem
izvietojamo fotoradaru izmantošanas nosacījumus.

Noteikumu projekts paredz, ka stacionāro fotoradaru
izvietošanu nodrošinās CSDD, bet pārvietojamo fotoradaru izvietošanu – Valsts
policija.

Noteikumu projektā noteikti arī iespējamā ceļu satiksmes
drošības apdraudējuma astoņi izvērtēšanas kritēriji, kuri tiks ņemti vērā,
nosakot tehnisko līdzekļu izvietošanas vietas: ceļu satiksmes negadījumu
skaitu, cietušo personu skaitu, satiksmes intensitāti un ātrumu, ceļa posma
stāvokli un tā infrastruktūru, ceļa posma lietotājus un to īpatsvaru, ceļa
posma pārredzamību, ceļa remontdarbus, kā arī citus kritērijus, kuri var
ietekmēt ceļu satiksmes drošību.

Tāpat noteikumu projekts paredz, ka tehnisko līdzekļu
izvietošanas vietas noteikšanā tiek ņemti vērā arī ceļu satiksmes negadījumu
analīzes un ceļu drošības audita rezultāti, kā arī uzklausītas attiecīgās
pašvaldības un ceļa pārvaldītāja un nevalstisko organizāciju viedoklis.

Fotoradaru ieviešana uz Latvijas ceļiem nav jāuzskata par
mērķi, bet līdzekli izvēlētā mērķa sasniegšanai. Tas būtu – vienmērīga plūsma
ar drošu pieļaujamo ātrumu, bez ”izlēcējiem” un stresa radītājiem, bīstamām
apdzīšanām, bez bīstamiem atļautā ātruma pārsniedzējiem un straujiem
bremzētājiem.

Primārais, ko vēlamies panākt, pildot iespējamo valdības
uzdevumu un ieviešot stacionāros radarus, ir satiksmes drošības uzlabošanās un
tikai pakārtoti ir radaru fizikālās īpašības un cik sodi tiks iekasēti.
Nevajadzētu kāpt uz vecajiem grābekļiem, kad sodu iekasēšana bija noteicošais
faktors.

Sākotnēji sagaidīsim valdības lēmumu. Ja lēmums būs tāds, ka
stacionārie fotoradari jāievieš CSDD, tad speciālisti izstrādās Iepirkuma
tehnisko specifikāciju un paralēli – sadarbībā ar partneriem – tiks izveidota
stacionāro radaru izvietošanās shēma. Un tikai tad šajās bīstamajās vietās
sāksies radaru uzstādīšana.

Pēc savas uzbūves radari, atkarībā no darbības
pamatprincipiem, var būt vairāku veidu – induktīvie, optiskie, video, radio(mikro)viļņu  utt.

Nosaukums ”fotoradars” veidojies no ātruma detektēšanas ar
radio(mikro)viļņiem un tā rezultātā veiktās fotografēšanas. Citās valstīs šos nosaukumus
veido arī vispārīgāk (”speedcamera”– ātruma kamera).

Lai gan praksē visā pasaulē tiek izmantoti visi minētie un
vēl citi principi, par populārākajiem kļuvuši t.s. radari, kuru darbības
pamatprincipi balstīti uz augstas frekvences signālu raidīšanu
transportlīdzekļu virzienā un atstarotā signāla uztveršanu. Signālu parametru
(atstarošanās laika, frekvences) izmaiņas atkarībā no objekta ātruma fiksē
detektors. Atkarībā no tehniskās realizācijas radari tiek saukti par lāzera vai
”doplera” tipa radariem.

Katrai tehniskajai realizācijai ir savi plusi un mīnusi,
kaut gan, attīstoties tehnoloģijām, īpašas atšķirības starp vienu un otru
radara veidu nav. Dažāds ir meteoroloģisko apstākļu iespaids, mērīšanas
attālums, uzstādīšanas augstums virs ceļa klātnes.

Francijas speciālistu veiktie aprēķini liecina, ka pēdējos 7
gados, kopš tiek izmantoti radari, ir novērsti 15 000 negadījumi ar
letālām sekām un 62 000 negadījumi bez smagām sekām. Savukārt Lielbritānijā
uzstādīta 551 ātruma kamera. Vietās, kur kameras uzstādītās, ceļu satiksmes
negadījumu skaits ar cietušajiem samazinājies par 27%, kopš to uzstādīšanas
brīža.

Ārvalstu pētījumi par atļautā ātruma palielināšanu laika
posmā no 1970.līdz 1980.gadam vēsta, ka, piemēram, ASV uz automaģistrālēm
vidējais maksimālais ātrums palielinājies no 88 km/h līdz 105 km/h. Savukārt Skandināvijā
uz automaģistrālēm vidējais maksimālais ātrums palielinājies no 90 līdz 110
km/h.

Rezultātā satiksmes negadījumu skaits palielinājies par
16-21%, negadījumos bojā gājušo skaits palielinājies par 21%.

Somijas un Dānijas pieredze liecina, ka, palielinot ātrumu
par 10%, satiksmes negadījumu skaits palielinās par 20%, ievainoto skaits
palielinās par 40%, bet bojā gājušo skaits palielinās par  50%.

Latvijas satiksmes drošības speciālisti izpētījuši, ka
palielinoties ātrumam no 90 līdz 110 km/h, bojā gājušo skaits palielinātos par
180, bet ievainoto – par 680 cilvēkiem gadā. Savukārt laika ieguvums braucot,
piemēram, 30 km no Ogres līdz Rīgai, būtu 3 minūtes.

Patlaban Eiropā tiek diskutēts un ieteikts samazināt atļauto
braukšanas ātrumu atsevišķās vietās pilsētās pat līdz 30 km/h. Tādi
ierobežojumi jau ir ieviesti 12 pilsētās Francijā. Apgabalos, kur šie
ierobežojumi ieviesti, satiksmes negadījumu skaits samazinājies par trešdaļu.
Turklāt palielinājies velosipēdistu skaits – braukšanas ātruma samazināšana uz
30 km/h iedrošinājusi arvien vairāk braukt ar velosipēdiem, tādējādi veicinot
gan veselīgu, gan zaļu dzīvesveidu.

Spānija plāno atzīt radaru detektorus par nelegāliem un
noteikt par to lietošanu soda sankcijas.

Savukārt Šveicē no 2013.gada stājušies spēkā grozījumi Ceļu
satiksmes likumā, kas nosaka, ka brīdināšana par satiksmes kontroli ir
aizliegta. Tas nozīmē, ka paziņojumu izvietošana par radaru atrašanos vietām,
izmantojot medijus, GPS, radaru uztvērējus un interneta portālus, kā arī īsziņu
pakalpojumus, ir aizliegta. Vēl notiek diskusija par sociālajiem tīkliem.

Ja kādas draugs brīdina citu draugu, tad tas nebūtu
uzskatāms par pārkāpumu, bet, ja ziņa tiek nosūtīta vairākiem desmitiem draugu,
tad var saņemt sodu. Protams pastāv jautājums – vai brīdināšanas aizliegšana un
sodīšana ir mērķis, jebšu mērķis ir samazināt vidējo ātrumu un uzlabot
satiksmes drošību?

Noslēgumā atliek vien secināt, ka transportlīdzekļu
vadītājiem, kuri ir likumu un noteikumu paklausīgi, piedaloties ceļu satiksmē,
un tos ievēro, fotoradaru izvietošana uz Latvijas autoceļiem un pilsētas ielām
liekas neaktuāls un šobrīd nesvarīgs jautājums, jo šo mērierīču ieviešana viņu
ikdienas darbības un ieradumus ceļu satiksmē nekādi neietekmēs un nemainīs, bet
citādi noteikti ir ar pārējiem.