Šādas aktivitātes, kā nule notikušais ātruma kontroles
maratons, ir apsveicamas un atbalstāmas, jo, izskanot medijos, ka šāda aktivitāte
būs, ātrie autovadītāji saņemas. Viens no rādītājiem bija ”Latvijas Valsts ceļu”
dati, kas fiksē vidējo ātrumu uz ceļiem – vidējais braukšanas ātrums par 2 līdz
3 kilometriem stundā uz galvenajiem valsts ceļiem nokritās.

Un tieši tāds jau bija aktivitātes mērķis – panākt, lai
vidējais braukšanas ātrums samazinātos, nepārsniegtu maksimālo atļaujamo. Jo
braucot ar lielāku ātrumu, pastāv arī lielāks risks iekļūt ceļu satiksmes
negadījumā. Un, ja arī negadījums lielā ātrumā notiek, tas noteikti ir daudz
smagāks, nekā pie atļautā braukšanas ātruma un droša braukšanas ātruma pie
konkrētiem ceļa un laika apstākļiem.

Šāda aktivitāte pirmo reizi tika rīkota visā Eiropā, tostarp
Latvijā. Tādēļ tā ir tikai apsveicama. Sevišķi ņemot vērā to, ka šogad ceļu satiksmes
negadījumu statistika Latvijā ir drūma, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.
Viens no riska faktoriem ir pārlieku liela ātruma izvēle – tieši šis iemesls
daudzos gadījumos bijis iemesls negadījumiem ar cietušajiem un bojā gājušajiem.

Būtu nepieciešams šo akciju turpināt. Satiksmes drošības
padomes sēdē pieminēts, ka policijai būtu nepieciešami lielāki resursi, arī
vairāk netrafareto automašīnu. Uzraugot un kontrolējot, kā autovadītāji uzvedas
ceļu satiksmē, lielu pienesumu dotu tieši šīs netrafaretās mašīnas. Jo šādā
situācijā autovadītājam nākas saprast, ka jebkurā vietā un jebkurā laikā viņš
var tikt novērots.

Tas liktu autovadītājiem būt disciplinētākiem ik brīdi,
piedaloties ceļu satiksmē. Nevis tikai tad, kad pretimbraucošie pamidžina gaismas, brīdinot par uz ceļa
redzētu trafarētu policijas automašīnu. Netrafarētās policijas automašīnas
liktu aizdomāties nebraukt agresīvi, pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu par
20 un pat 30 kilometriem stundā. Jo tas nav droši, un to pierāda ceļu satiksmes
negadījumu statistika.

Īpaši netrafaretās automašīnas būtu nepieciešamas, lai
audzinātu pārgalvīgos un likumnepaklausīgos autobraucējus, kādu diemžēl mūsu
valstī ir salīdzinoši daudz. Līdzko netrafarēto policijas auto būtu vairāk,
satiksmes kultūra uzlabotos. Protams, ar laiku braucēji šīs automašīnas
atpazītu, turklāt policija jau neslēpj, kādu marku un modeļu automašīnas
policijā iegādātas, bet būtiskākais ir tas, ka autovadītājs, dodoties no punkta
A uz punktu B, būtu gatavs, ka arī netrafareta mašīna, kas brauc pretī vai
pabrauc garām, var būt kontrolējošā. Līdz ar to šāds risinājums varētu
samazināt vidējo ātrumu un kopīgo tendenci ceļu satiksmē.

Paralēles varam vilkt ar ”Vitronic” fotoradaru ieviešanu.
Kaut prakse nebija veiksmīga, tomēr tika panākts, ka uz to brīdi, kad tika
uzsākta ātruma kontrole, vidējie ātrumi tomēr samazinājās un autovadītāji tomēr
bija uzmanīgāki un piesardzīgāki.

Un tas ir mērķis, kas bez jebkādām mērierīcēm un kontroles
mehānismiem būtu jāsasniedz. Bet, acīmredzot, mums sabiedrībā ir daļa autobraucēju,
kas nav tik apzinīgi un likumpaklausīgi, līdz ar to viņiem ir nepieciešamas
kontrolējošās iestādes un iekārtas, kas viņus disciplinē.

Stacionārie fotoradari, ko uzstāda CSDD, protams, vietās,
kur tiek uzstādīti, autobraucējus sauc pie kārtības. Taču, kā zināms, pirms
stacionārajiem fotoradariem tiek izvietotas ceļa zīmes, kas brīdina braucējus
par to, ka konkrētajā vietā atrodas ātruma kontroles mērierīce. Diemžēl arī šajās
vietās ir autovadītāji, kuri pamanās neievērot satiksmes noteikumus – tiek fiksēti
ātruma pārkāpumi.

Vēl lielāku efektu par stacionārajiem radariem dotu
pārvietojamo fotoradaru izvietošana uz autoceļiem, jo par to izvietošanu
autobraucēji nav jābrīdina ar ceļa zīmēm. Kontroli ar mobilajiem radariem veic
Valsts policija. Un, kad viņiem šīs mērierīces būs un tās uz ceļiem tiks
izvietotas, domāju, ar laiku disciplīna uzlabosies. Ceru, ka tad vairs netiks
fiksēti tik lieli ātruma antirekordi, ka būs tikai atsevišķi gadījumi.

Diemžēl šobrīd sabiedrībā ir it kā norma, ka lielākā daļa
braucēju pārsniedz maksimālo atļauto braukšanas ātrumu. Arī man pašam, braucot
maršrutā Liepāja – Rīga un Rīga – Liepāja, bieži liekas, ka braucot ar atļauto
braukšanas ātrumu vadītājs teju vai traucē pārējiem satiksmes dalībniekiem – citi
tevi apsteidz, plūsma izveidojusies pavisam savādāka, nekā to nosaka satiksmes
noteikumi.

Nav pareizi pie mūsu ceļu infrastruktūras, kur nav divas
sadalošās joslas ar norobežojumu pa vidu, traukties ar lielu ātrumu.

Par mūspusē reida laikā aizturēto vadītāju, kurš, būdams 2,4
promiļu reibumā bija traucies ar ātrumu 150 kilometri stundā… Tā atkal ir
bēdīga ziņa, ka mūsu pusē joprojām ir šādi autovadītāji, kuri, pirmkārt, sēžas
pie stūres alkohola reibumā. Nav saprotams, kas šādu cilvēku, kurš sēžas pie stūres
dzērumā, vada. Uz šāda ceļa šādā alkohola reibumā un ar šādu ātrumu – tā ir
pašiznīcināšanās!

No šī vadītāja puses tas ir tāds kā pašnāvības mēģinājums.
Labi, ka šis braucējs tika apturēts un izņemts no kopējās satiksmes! Ja ciestu
tikai viņš pats, tas ir viens, bet šis braucējs taču apdraudēja arī visus pārējos,
kas ir absolūti nevainīgi un kuru mērķis nav iet bojā. Šī braucēja rīcība ir
nosodāma un nepieļaujama!

Pēc soda izciešanas, pirms šādi cilvēki mēģina atkārtoti
iegūt vadītāja apliecību, mediķiem būtu īpaši stingri jāizvērtē šo cilvēku
veselības stāvoklis, psiholoģiskais stāvoklis, vai šādiem cilvēkiem ir
aizdomīgas noslieces. Un tikai tad, ja dakteris atļautu šādam cilvēkam atgūt
vadītāja apliecību, persona būtu pielaižama pie attiecīgu pārbaudījumu
kārtošanas. Bet noteikti arī šeit būtu jāizvērtē, vai šādam cilvēkam var ļaut
atkārtoti kļūt par satiksmes dalībnieku. Tas jāizvērtē psihologiem un mediķiem.

Piekrītu, ka būtu jāpārskata sodi par sēšanos pie stūres
reibumā. Kaut gan sodi gan par sēšanos pie stūres reibumā, gan par atļautā
braukšanas ātruma pārsniegšanu ir tikai viena jautājuma puse. Tikpat svarīgi
būtu panākt sodu neizbēgamību, lai sodi tiktu patiesi izciesti, nebūtu
izvairīšanās no soda izciešana.

Mērķis jau nav sodīšana vai naudas iekasēšana. Mērķis ir
panākt to, lai cilvēki nesēstos pie stūres alkohola reibumā, nepārsniegtu atļauto
braukšanas ātrumu, tādējādi apdraudot līdzcilvēkus. Bet laikam ir daļa sabiedrības,
kuru disciplinēt var tikai ar bargākiem sodiem. Ja šādi cilvēki zinās, ar ko
riskē – zaudē ne tikai vadītāja apliecību, bet arī darbu, tas viņus varbūt
mudinātu ikdienā būt uzmanīgākiem un apzinīgākiem.